Jā, es to izdarīju! Lēciens sasietām kājām ar gumiju un galvu uz leju!

0 Komentāru
Jā, es to izdarīju! Lēciens sasietām kājām ar gumiju un galvu uz leju!
Foto: Bez Tabu

Mana un, iespējams, arī daudzu skatītāju mīļākā sadaļa raidījumā Bez Tabu: Dzīves smalkumi vienmēr bijuši izaicinājumi! Skatītāji meta izaicinājumu slavenībām – nošļūkt uz lāpstas pa Siguldas bobsleja trasi, stāties pretī Baldones Waterjump slip’n’slide, braukt ar rallija automašīnu utt. Jāteic, pati esmu pieveikusi visus iepriekš minētos izaicinājumus.

KĀPĒC TIEŠI GUMIJLĒKŠANA?

Bet katram savs – kādam satraukumu sagādā staigāšana uz koka ķekatām, man – lēkt ar gumiju! Šī būs atbilde tam Bez Tabu skatītājam, kurš bija atsūtījis vēstuli uz redakciju, aicinot mani ļauties gumijlēkšanas trakumam!

Man nav bail no augstuma, patiešām! Bet, iedomāties sevi Siguldas vagoniņā ar sasaitētām kājām, lecot no 50 metru augstuma – es nevarēju. Es negribēju nodzīvot savu dzīvi, to neizdarot, bet es negaidīju, ka tas notiks tik drīz!

Mani izaicināja paši pasākuma vaininieki – Bungee Sigulda. Nevarēju nepiekrist, protams. Satraukumu jutu uzreiz pēc ”jā” vārda sniegšanas, un ar katru dienu emocijas kļuva spēcīgākas. Dienā, kad man pēc darba bija jādodas uz Siguldu, es pamodos četros no rīta un vairs nevarēju aizmigt. Tajā nedēļā tas bija viss, par ko biju spējīga uztraukties.

SIGULDA, SATURIES! ESMU KLĀT!

Vēl tagad atceros, kā autostāvvietā trīs reizes dziļi ieelpoju, pirms kāpu ārā no mašīnas. Ar mani vagoniņā kopā bija vairāki cilvēki. Man par lielu pārsteigumu – ļoti daudz sieviešu! Pirms tam zināju tikai vīriešus, kuri lēkuši ar gumiju… Tas, atzīstos, nedaudz nomierināja – ja viņas var, tad jau es arī.

Vagoniņam izkustoties, satraukums bija atpakaļ, turklāt ar uzviju! Bijām pieķēdēti pie vagoniņa margām, nezinu, kāpēc, bet tas jau pašu braucienu padarīja bailīgu. Pieteicos lēkt pirmā, nevis tāpēc, ka esmu baigi drosmīga. Zināju, ja vēl ilgāk palikšu vagoniņā – noģībšu.

Foto

Agrāk savu lēcienu biju vairākas reizes vizualizējusi – visticamāk, lēkšu ”zaldātiņā” vai pietupšos un vienkārši pazudīšu gaisā. Bet tagad taču tā nevaru, esmu uzaicināta, jārāda piemērs! Palīdzēja tas, ka pie manas rokas piesēja videokameru. Uzreiz kaut nedaudz sajutos kā darbā.

Laipnie un ironiskie instruktori man ieteica lēkt, ”izliecot muguru”, nu tā graciozi. Pieejot pie vagona malas, uz leju paskatīties nevarēju, nemaz negribēju arī. Tikai gribēju, lai dod man vairāk laika, bet man aiz muguras sākās laika atskaite – 1, 2, 3! Uz ”trīs” arī lecu, jo zināju, ka nav ko ņemties, vai nu lec, vai ej mājās!

Neredzot video, nevarēju saprast, vai manas acis bija ciet vai vaļā. Jo, katrā ziņā, es neko neredzēju, tikai zilu un zaļu krāsu saplūstot kopā. Kritiens tiešām bija ātrs, tāpat arī pirmais uzrāviens atpakaļ. Tikai pēc tam sāku saprast, kas notiek, un smieklīgi, ka mani pirmie vārdi bija – Jēzus Marija!

PĒCVĀRDS

Pēc tam sajūta brīnišķīga! Tiešām sajutos stiprāka un spējīgāka. Pat kādu laiku pēc tam pieķēru sevi pie tā, ka visu salīdzinu ar gumijlēkšanu, un tādā veidā sevi iedrošinu. Ja es izlēcu ar gumiju, tad jau noteikti varēšu izdarīt to un to…

Katrā ziņā man tagad ir krietni mazākas bailes no augstuma. Cilvēki man ir jautājuši, vai vēl kādreiz to darīšu, es atbildēju – un kā vēl! Tikai ceru, ka tas nebūs tik drīz…

Video

0 Komentāru