“Pirts nevar būt bizness sausā.” Skolotāja no Latgales pamet darbu skolā, lai kļūtu par profesionālu pirtnieci

Oļegs Visockis

Autors: Oļegs Visockis

3 komentāri

Dzintra Abarone no Višķu pagasta Daugavpils novadā šobrīd jau ir profesionāla pirtniece. Tiesa, vēl nesen Dzintra nokļuva lielas izvēles priekšā – turpināt sākumskolas skolotājas darbu Špoģu vidusskolā vai pilnībā nodoties pirtnieces profesijai.

Dzintra Abarone
pirtniece

Vienu brīdi es biju sev nosolījusies, ja kāda no jomām – pedagoģija vai pirts lietas – sāks palikt zaudētājos, tad es izšķiršos par labu vienai vai otrai. Tā nu šis ir pēdējais mācību gads, kad vairs nav darbs skolā.

Pedagoģijas amats gan saglabāts – Dzintra tagad skolo topošos pirtniekus, jo ir nepieciešams nodot tālāk gan senās tradīcijas, gan arī deviņu gadu laikā jaunatklātas zinības. Dzintra arī atradusi savu nišu pirts jomā.

Dzintra Abarone
pirtniece

Teiksim, sievietei tīri fiziski pirtī strādāt nemaz tik viegli nav. Tad ir jāizdomā kāds veids, lai – gan pirtsmīlis ir apmierināts, gan arī pats sevi nenomoki. Mans pirts rituāls ir diezgan apaudzēts ar augiem. Mums īstenībā bērzu slota ir tāds darba instruments, kas izpilda tādu fizisko pērienu vairāk. Bet koku mums Latvijā ir daudz, ļoti dažādi, gan koki, gan zālāji.

Pirtniece savos pirts rituālos izmanto arī pašgatavotus skrubjus no sāls un sasmalcinātiem augiem. Dzintra arī uzsver, ka pirtī vajag iet visu cauru gadu, neatkarīgi no gadalaika.

Dzintra Abarone
pirtniece

No vienas puses, kādreiz jautā – vasara tagad, ko īsti var darīt pirtī, vajag taču ledu, vajag āliņģi. Bet mēs dzīvojam fantastiskā zemē, kur ir četri gadalaiki. Un katrā gadalaikā ir kaut kas cits. Un Latvija ir fantastiski bagāta ar augiem, un to, ko var dot zaļie augi, svaigi augi, to var izbaudīt tikai un vienīgi vasarā.

Pirtnieki uz lāvas klāj visdažādākos audumus un materiālus, taču Dzintra veido ziedu un augu paklājiņus. Viss tiek iegūts no lauku pļavām Špoģu apkaimē.

Dzirdot, redzot un arī sajūtot pirtī patīkamo siltumu un aromātu, nolemjam pārbaudīt uz savas ādas pirtnieces meistarību. Pēc pirts rituāla kājas ļenganas kā makaroni. Un Dzintras vīra Jāņa pavadībā atliek vēl izmērcēties dīķī.

Darbs Latgalē – Špoģu ciema centrā – privātmāju ielokā – netraucējot. Dzintra neuzskata, ka visam obligāti jāatrodas tiešā lielpilsētu tuvumā.

Dzintra Abarone
pirtniece

Šis te īpašums nav tik liels, bet – uztaisi kādu interesantu vietiņu un tik darbojies. Un ar kaimiņu ir fantastiski. Mēs spējam sadzīvot. Gan mēs ar pirts lietām, gan viņi, ravējot dārzu. Pirts nevar būt bizness sausā izpratnē, jo pirts vienmēr būs darbs ar cilvēku, jo šeit pazūd profesijas, šeit nav amatu, šeit ir tikai cilvēks. Un tad, kad tiec cauri visām sabiedrības čaulām, visādiem uzstādījumiem, kas tad viņš īsti ir, viņš pats, tad arī gan es esmu apmierināta, gan arī pirtsmīlis ir apmierināts, jo viņš ir sevi sastapis.

Dzintra akcentē, ka laukos dzīve ir laba un nekad to nemainītu pret dzīvi pilsētā.