Kas ir saru dzīšana un, vai jaundzimušajiem to vajag?

Skaidrīte Nitiša

Autors: Skaidrīte Nitiša

Pieredzējusi TV3 "Bez Tabu" žurnāliste, kura ļoti labi orientējas savstarpējo konfliktu un problēmu risināšanā. Veido sizetus par dažādām tēmām. Rūpīgi iedziļinās katrā stāstā un rod risinājumus pat sarežģītām konfliktsituācijām. Palīdz novērst netaisnību.

1 komentārs

Linda Rozenbaha ir dūla, kura pati jau vairākus gadus dzen sarus jaundzmušajiem. Parasti tas notiek, līdz mazulis sasniedzis trīs mēnešu vecumu. Zīdaiņa ķermeni masē ar viņa mammas pienu un izrīvē sariņus, īpašus zemādas veidojumus.. Vairāk saru esot uz pleciem un muguras lejasdaļā.

Tā esot jau gadsimtiem sena latviešu tradīcija. Izsenis to veic pirtī. Citiem saru esot vairāk, citiem – mazāk, citiem nav nemaz. Tie varot būt melni, pelēki vai balti. Nedaudz asi, līdzīgi pirmajiem ādas rugājiem.

Saru dīzšana mazulim gan esot cieši saistīta ar pašu māmiņu, kuru pirtiņā masē un aprūpē. Visu šo pocesu kopumā dēvē par pirtīžu. Procedūrā bieži vien piedalās ne tikai dūla, jaunā mammiņa un jaundizmušā tētis, bet arī mazuļa vecvecāki un citi tuvinieki.

Mediķi gan stāsta, ka tā saucamie sari jeb atmirušās ādas šūnas uzsūcas un noloboties pašas arī bez īpašas saru dzīšanas.

Neesot arī zinātnisku pierādījumu, ka mazuļi, kuriem sari izdzīti, esot mierīgāki un pusaudžu gados viņiem neveidojas pinnes, kā saka saru dzīšanas piekritēji.

Foto

1 komentārs