Jūrmalciema pludmalē izskalots viegli uzliesmojošs dzintara līdzinieks – fosfors

Dārta Rasa Ozola

Autors: Dārta Rasa Ozola

1 komentārs

Īstam dzintaru medniekam paiet garām dzintaram pludmalē esot tik pat grūti, cik sēņotājam nesalasīt sēnes! Tas daudziem ir kā hobijs – dodoties pastaigā pa liedegu, ik pa brīdim ar acīm smiltīs lūkoties pēc medus krāsas dārgakmeņiem.  Kas zina – varbūt paveicas! Tā meklējumos devusies arī Jūrmalciema iedzīvotāja Alise, taču uzdūrusies viltvārdim. 

Alise Cibule pastaigas laikā gar jūras krastu nejauši ieraudzījusi dzintaram ļoti līdzīgo fosfora gabalu. Tas izskatījies aizdomīgi liels. Tāpat dzintara līdziniekam bijusi specifiska sēra smarža. Alise secina, ka fosfora gabalus pludmalē reizi pa reizei izskalo jau vismaz 20, 30 gadus.

Jūrmalciema iedzīvotāja stāsta, ka vietējie iedzīvotāji iemācījušies pārbaudīt, vai tik atrastais dzintars patiesībā nav fosfors, to aizdedzinot.

Alise Cibule
Atradusi fosforu

“Mēs arī domājām – ko darīsim ar to fosfora gabalu? Atstāt viņu pludmalē, lai kāds cits viņu paceļ, arī nebūtu prātīgi. Tad nu vienkārši ielikt slapjās smiltīs un pamēģināt, vai deg. Un dega! Un ļoti labi dega!”

Latvijas Dabas muzeja ģeoloģe Sanita Lielbārde stāsta, ka baltais fosfors atšķirībā no dzintara ir daudz blāvāks. Tam esot mazāk asu šķautņu, taču mēdzot būt drupenāks, tātad arī trauslāks, tāpēc atrastie gabali parasti esot lielāka izmēra nekā dzintari. Viņa aicina būt uzmanīgiem, jo brīdī, kad fosfors nokalst un sasilt, tas var aizdegties.

Ik gadu Valsts apdegumu centrā nonāk kāds atpūtnieks, kurš pastaigas laikā jūras krastā noturējis fosforu par dzintaru. Valsts Apdegumu centra vadītājs Sergejs Smirnovs stāsta, ka visbiežāk dzintara mednieki apdegumus gūst gurnu rajonos, jo par dzintariem noturētos fosforus ieliek kabatā, kur tie aptuveni +40 grādu karstumā aizdegas, pārvēršot liesmās drēbes. Lai gan fosfora degšanai raksturīgi balti dūmi, ne vienmēr tos pamanot laikus. Īpaši smagas sekas varot būt, ja fosfora gabals aizdegas plaukstās, jo tas var izraisīt rētas un vēlāk – funkcionālus traucējumus.

Ne visur fosfors atrodams. To īpaši bieži pavasara un rudens vētru laikā izskalo posmā no Papes līdz Liepājas ostai. Vēsturnieks Juris Ciganovs stāsta, ka starp Jūrmalciemu un Papi padomju laikos atradies aviācijas mērķu poligons. Tas bijis gan jūrā, gan kāpu zonā. Ap 1988. gadu Baltijas kara apgabala pavēlniecība pavēlējusi saspridzināt vairākus simtus aviācijas bumbu, kas pildītas ar balto fosforu. Daļa no šīm bumbām saspridzināta arī jūrā. Baltais fosfors, kas regulāri tiek izskalots krastā, visticamāk, esot no šīm vai arī iepriekš saspridzinātajām aviācijas bumbām.

Cik daudz fosfora jūras dzelmē vēl glabājas, nevienam nav zināms. Tāpēc arī to savākt neesot iespējams. Valsts Vides dienesta pārstāvis Andris Junkurs novērojis, ka vietējie iedzīvotāji iemācījušies sadzīvot ar problēmu, taču nereti traumas gūst tieši atpūtnieki, kuri atbraukuši uz Kurzemes jūrmalu dzintaru meklējumos. Gadījumos, ja tiek atrasts liela izmēra fosfora gabals, kurš acīmredzami nav dzintars, viņš aicina dot ziņu Valsts Vides dienestam vai pašvaldības policijai.

Ģeoloģe Sanita Lielbārde stāsta, ka īpaši viegli īstos dzintarus var atšķirt naktī, jo tie tumsā iemirdzas ar pelēcīgu gaismu.

Sanita Lielbārde
ģeoloģe

“Tad, kad ir jau saprotams, ka tas nav fosfors, tad var mēģināt noskaidrot, vai tas patiešām ir dzintars. Un dzintaru ļoti viegli pārbaudīt. Mājas apstākļos, paņemot vārāmo sāli. Uz vienu litru apmēram 130 gramu vārāmais sāls mēs izjaucam, liekam baltos dzintarus iekšā. Ja tie būs dzintari, tie skaisti uzpeldēs.”

Tie, kas paliks bļodas dibenā, visticamāk, būs citi dzintara līdzinieki, piemēram, kvarcs, kas draudus cilvēka veselībai nerada.