“Iespējams, vecmāmiņu varēja glābt!” Traģēdija Tērvetes pusē un “misēklis” ar mediķu brigādi

Oļegs Visockis

Autors: Oļegs Visockis

12 komentāri

Kristīne no Tērvetes novada šobrīd ir smagu skumju pārņemta. Pirms dažām dienām tērvetnieces acu priekšā dzisa ciemos no Lietuvas atbraukušās vecmāmiņas Onas dzīvība, kaut arī liktenīgā piektdiena iesākās bez jelkādām aizdomām.

Kristīne
sēro

9. oktobrī ap pulksten 11.00 viņa pamodās un ar manu mammu – savu meitu – pārrunāja pusdienas, ko viņas ēdīs pusdienās. Mamma pagatavoja pusdienas un ap pulksten 11.30 aizgāja pabarot. Un vecmāmiņa sēdēja, mamma viņu baroja. Un tad vecmāmiņa saka, ka nesaprot, kas ar viņu notiek. Mamma prasīja, vai vecmāmiņai ir tā kā slikti…

93 gadus vecajai kundzei vispirms saļimst viena roka, bet pēc brīža – arī otra. Kristīnes māte uzreiz noprot, ka ir problēmas ar veselību. Omīte – nereaģē. “Vecmāmiņai sāka mainīties sejas krāsa. Viņu iecēla gultā, bet viņa dzīva bija, jo pulss bija. Tikai mainījās krāsa – bālgana bija. Un tad nāca tādi kā gārdzieni,” atminas mazmeita.

Visu ģimeni tobrīd esot pārņēmis šoks. Mazmeita tomēr tver pēc telefona un ievada glābšanas dienesta 112 numuru, lai izsauktu mediķu brigādi.

Kristīne
sēro

Un, es nezinu, tajā uztraukumā es pateicu mirst, nomira vai… Vienvārdsakot, ka viņai ir slikti. Uz ko man atbildēja, ja Lietuvas pilsonis, mēs jums palīdzēt nevaram, mēs neizbraucam šādos gadījumos. Es prasīju, ko mums darīt. Viņa [dispečere] teica, lai zvanām ģimenes ārstam. Bet tas nav iespējams, jo viņš taču ir Lietuvā. Viņa atvainojās vai ko tur teica, un šī saruna beidzās.

Kristīne atminas, ka šīs sarunas laikā vecmāmiņa vēl esot izrādījusi dzīvības pazīmes – bija gan pulss, gan elpošana, taču dispečere pat neesot par to pārliecinājusies. Pirmā saruna ilgst 65 sekundes. Nākamais zvans pēc nepilnas stundas – jau teju astoņas minūtes, kuru laikā dispečers izskaidro, kā tālāk rīkoties, jo tobrīd vecmāmiņas ķermenis dusēja mūža mierā.

Kristīne
sēro

Bet viņam kā medicīnas darbiniekam, kurš ir mācīts šādās situācijās, ka cilvēks šoka stāvoklī var daudz ko pateikt vai nepateikt, vai kaut ko nepareizi pateikt. Bet viņa pat nepajautāja, vai mēs tiešām zinām, vai viņa mirst, vai mēs pārbaudījām pulsu, pēc kā mēs to secinām.

Pēc “Bez Tabu” izrādītās intereses Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) noklausās abu telefonsarunu ierakstus un nekonstatē dispečeru nolaidību.

Ilze Bukša
NMPD pārstāve

Nepārprotami, – sarunas jau piesakot, ir informācija skaidra un pārliecinoša, ka cilvēks ir nomiris, un arī ir jautājums par to, vai mēs – dienests – nebraucam izsniegt šīs te izziņas, kas apliecina, ka cilvēks ir nomiris. Un līdz ar to dispečera rīcība ir absolūti atbilstoša un pareiza. Tātad dispečers mēģina izskaidrot zvanītājam, kāda ir kārtība, lai pie viņa varētu ierasties ārstniecības persona, kas konstatē šo te nāves faktu un izsniedz šo izziņu.

Kristīne gan uzsver, ka ar cilvēka došanos aizsaulē saskaras pirmo reizi. “Es nebiju redzējusi mirstošu cilvēku vai cilvēku, kurš mirst. It īpaši, ja tā ir mana vecmāmiņa. Man jau tā ir sāpīgi, kad es saprotu, ka cilvēks ir atbraucis no citas valsts paciemoties un gadījās tā, kā gadījās.”

NMPD pārstāve atbild, – ja dispečeram rodas jebkādas šaubas par personas veselības stāvokli, brigāde tiek izsūtīta. Taču šajā gadījumā zvanītāja, proti, Kristīne, sarunas laikā nepārprotami esot norādījusi, ka viņas vecmāmiņa zvanīšanas laikā jau bijusi mirusi.

Dispečere pirmā zvana laikā arī neesot piedāvājusi izsūtīt mediķu brigādi par maksu. Bukša uzsver, ka šajā situācijā tā būtu bijusi lieka resursa izniekošana, jo brigāde, kas dodas uz nāves fakta konstatēšanu, tajā pašā laikā varētu būt nepieciešama kāda cita cilvēka dzīvības glābšanai.

Veselības inspekcijas pārstāve Maira Kalniņa norāda, ja cilvēkam rodas šaubas par ārstniecības iestādes sniegto pakalpojumu, tad vispirms jāvēršas ar pretenzijām attiecīgajā iestādē. Gadījumā, ja personu neapmierinot ārstniecības iestādes lēmums, tad varot droši vērsties ar iesniegumu Veselības inspekcijā.

Kristīne tagad šausta sevi par pirmā zvana laikā pieminētajiem vārdiem “mirst” un “nomiris”. Tērvetniece cer, ka šī rūgtā pieredze spēs kādam palīdzēt liktenīgā un izšķirošā brīdī.

Kristīne
sēro

Es negribu nevienu vainot, bet, iespējams, vecmāmiņu varēja glābt un viņu dzīvu nogādāt atpakaļ uz dzimtas mājām Lietuvā. Varbūt viņa vēl būtu dzīvojusi un, kā vēlējās, sagaidītu savu simto dzimšanas dienu.

Kristīnes mātes ģimenes ārste gan esot atteikusies ierasties un veikt savu darbu, kas Veselības dienesta ieskatā esot nepieņemama situācija. Tieši tāpēc aizgājējas tuviniekiem nācās vērsties vispirms Valsts policijā, kas nekonstatēja vardarbīgas nāves pazīmes, bet pēc tam jau tika piesaistīts apbedīšanas biroja.

Pensionāres mirstīgās atliekas trešdien tika nogādātas līdz Latvijas robežai ar Lietuvu, kur apbedīšanas procesu pārņēma Lietuvas kolēģi. Savukārt ceturtdien Ona tika guldīta zemes klēpī. Tiesa gan, Covid-19 ierobežojumu dēļ bēres noritēja bez Latvijas radinieku klātbūtnes.

Kā rīkoties, ja mājās bioloģiskā nāvē nomirst tuvinieks – skaidro Nacionālais veselības dienests