“Te gāja bojā mans dēls un citi!” Episki skati! Gadiem dzīvo uzspridzinātā graustā Mālpilī

Roberts Blass

Autors: Roberts Blass

Bez Tabu raidījuma žurnālists, kurš gatavs iedziļināties un risināt smagas situācijas un noziegumus. Ļoti rūpīgi iepazīstas un izvērtē pieejamo informāciju.

24 komentāri

Daudzdzīvokļu mājā Mālpils novadā, kur 2011. gadā vienā no dzīvokļiem eksplodēja gāzes balons, kā rezultātā septiņi iedzīvotāji gāja bojā un daļa nama tika pārvērsta gruvešos, aizvien dzīvo cilvēki. Vai viņi ir drošībā? Kādos apstākļos cilvēki dzīvo? Par situāciju graustā ir satraukti līdzcilvēki.

Dzīvokļu namā vienā no mitekļiem eksplodē gāzes balons, bojā iet septiņi cilvēki, trešdaļu ēkas sprādziens pārvērš gruvešos – viena no traģiskākajām nelaimēm Latvijas vēsturē notika Mālpils novada Upmalas ciemā 2011. gadā.

Vēl šodien, jau daudzus gadus pēc nelaimes, te izskatās kā pēc bumbvedēja uzlidojuma: mājas vidus noslaucīts no zemes virsas, mājas viens sāns neapdzīvots grausts, otrā sānā aizvien dzīvo cilvēki. Vai viņi ir drošībā, kā tas vispār iespējams? To vaicā “Bez Tabu” skatītājs Matīss, kurš nereti brauc garām traģēdijas vietai.

“Tajā mājā dzīvo cilvēki! Liekas, cik tad ilgi māja stāvēs? Izskatās traki! Ja māja nav droša, varēja vismaz dot cilvēkiem citas telpas, kur dzīvot!

Lai dzīvo normālā ēkā, nevis ļaut dzīvot ēkā, kura izskatās pēc, nezinu… Nevar jau zināt, kas tai ēkai ir pēc sprādziena,” uztraukts ir Matīss.

“Te gāja bojā mans dēls un daudzi citi…”. Sajūta kā masu kapos

Ierodoties pie mājas, “Bez Tabu” komandai uzreiz izdodas sastapt sirmgalvi Annu, kuras dēls traģēdijā gāja bojā. Kundze traģiskajā 2011. gada naktī no 15. uz 16. oktobri bija blakus mājā, kur viesojās pie mazbērna. Sirmgalves dēls palicis viņas dzīvoklī, kur arī konstatēta gāzes noplūde un eksplozija. Atminoties šausminošo nakti, sieviete izplūst asarās. Lai apglabātu dēlu, sieviete aizņēmusies naudu. Anna tagad dzīvo pie meitas blakus mājā.

“Dzīvoklis sagruva! Bija mājas vidū. Es agrāk te dzīvoju. Manā dzīvoklī arī notika sprādziens, dēls gāja bojā… Lūk, neliels lodziņš. Mūsu dzīvoklis bija pirmajā stāvā. Milzīga traģēdija… Cik cilvēku gāja bojā… Cilvēki, kuri brauc garām, šausminās, kā šeit var dzīvot. Iet garām pat baisi! Mums tur tālāk dārziņi. Es te vienmēr eju garām. Allaž mani purina! Es nevaru pat mierīgi paiet garām,” raudot saka Anna.

Pirms sprādziena mājā bija 18 dzīvokļi. Tagad apdzīvotajā pusē ļaudis dzīvo piecos. Cita sieviete aicina savā dzīvoklī, kurā, kā pati stāsta, pēc sprādziena gadiem ilgi novēro ko biedējošu: plaisā sienas, it kā jaunie plastikāta logi guvuši defektu, kā rezultātā tiem pūš cauri, dzīvoklī ir auksti.

“Lūk, redzat, stūrī arī plaisā. Bail te dzīvot! Arī kāpņu telpā kāpnes no sienas novirzās. Tas nozīmē, ka māja sēžas. Aina nepatīkama! Ne tikai nepatīkama, bet traģiska! Naktīs guļu un dažkārt dzirdu, it kā kaut kas plaisā. Mana galva kā kobrai – skatās augšā uz griestiem. Varbūt māja pēc sprādziena sēžas. Arī tagad, sešus gadus pēc sprādziena, bail te dzīvot. Ja plaisā, tad bail. Redziet, kā stūris saplaisājis? Arī citā istabā redzams,” sekas pēc sprādziena it kā apdzīvojamajā ēkas daļā demonstrē iedzīvotāja.

Iepretim sievietes un blakus kaimiņu dzīvoklim ir cits miteklis, kurā vairs neviens nedzīvo. Tas piegulst gruvešu daļai mājas vidū. Šo dzīvokli nu ļaudis izmanto kā malkas noliktavu.

Pirmā stāva dzīvoklī apdzīvotajā mājas daļā Vera mūs ielaiž miteklī, kurā dzīvo viņa dēla ģimene. Stāsta, ka dzīvoklī ir auksti, jūtas neomulīgi, blakus dzīvokļos vairs neviens nedzīvo.

“Mums te ir auksti. Nav patīkami. Gribas, lai kāds kaut nedaudz kaut ko sataisa. Tiem, kuri brauc garām, nav patīkami skatīties, protams. Dēla ģimene te dzīvo.

Viņi pārvācās uz šejieni, lai nevajadzētu īrēt dzīvokli. Strādā netālajā mēbeļu fabrikā. Atliek te visu aprīkot, izremontēt,” stāsta Vera.

Gadiem uztraucas par drošību un nesaprot, kāpēc nenovāc gruvešus

Iedzīvotāji nezina, vai apdzīvojamajā daļā ir droši dzīvot, vēlas, lai pašvaldība un/vai apsaimniekotājs gruvešus, kas palikuši pāri no ēkas viduča, un palikušo daļu-graustu aizvāc, satīra teritoriju.

“Lūdzu, vediet pie prāta mūsu Mālpils novada domi! Šos gruvešus vajag aizvākt! Tas ir atgādinājums par traģēdiju! Kāpēc mums uz to ir gadiem jāskatās?” sašutusi ir namā palikusī iedzīvotāja.

Mālpils novada domes izpilddirektors Agris Bukovskis stāsta, ka “pašvaldība nav mierā ar šo namu, tā stāvokli. Mēs katru dienu braucam garām. Tas vairāk vai mazāk atgādina par to notikumu. Arī caurbraucēji un tūristi vaicā, kā tā ir, ka traģēdija notikusi tik sen, bet tā māja joprojām tāda stāv.”

Mālpils novada domnieks ar nožēlu stāsta, ka pašvaldības palīdzība teritorijas sakopšanā neesot iespējama, jo visi dzīvokļi namā ir privātīpašums. “Ieguldīt līdzekļus privātīpašumā pašvaldībai aizliedz likums,” teic A. Bukovskis.

Vienīgais, ko pašvaldība izdarījusi, novērsusi bīstamību teritorijā. Lai gan iedzīvotāji vēlētos, lai beidzot gruvešus aizvāc, par vietvaras līdzekļiem to nevarot darīt, savukārt nama apsaimniekotāja rīcībā nav tik liela iedzīvotāju uzkrājuma teritorijas sakopšanas darbiem.

Piedāvāts risinājums

Taujāts, vai apdzīvotajā nama daļā iedzīvotāju drošība netiek apdraudēta, A. Bukovskis teic, ka “sākumā bija bažas par to, ka māja ir bīstama, ka jājauc nost, bet bija atzinums, ka tā daļa ir droša”.

Savulaik par ziedojumiem nosiltināts apdzīvotās mājas daļas gals. Pēc nelaimes pašvaldība bez pajumtes palikušajiem nodrošinājusi sociālo palīdzību, tāpat rasti pagaidu mitekļi.

Lai sakoptu teritoriju, daļēji vai pilnībā atjaunotu namu, pašvaldība dzīvokļu īpašniekiem piedāvājusi atdāvināt mitekļus, tādējādi pašvaldība varētu rīkoties ar namu kā savu, tomēr, kā stāsta domes izpilddirektors A. Bukovskis, “bija iedzīvotāji, kuri bija ar mieru tos atdāvināt, bet bija arī tādi, kuri teica “mans dzīvoklis maksā tik un tik”. Ar to arī tas pasākums beidzās. Pašvaldība nebija gatava ieguldīt papildu līdzekļus dzīvokļu atpirkšanai.”

Domes izpilddirektors nesaskata risinājumu, kamēr dzīvokļi būs privātīpašumā. A. Bukovskis stāsta, ka pat paredz graustu īpašniekiem piemērot paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokļa likmi, ja teritorijas nesakārto, tomēr līdz šim domniekiem nav cēlusies roka ķerties pie šāda drastiska risinājuma. Tomēr A. Bukovskis teic, ka “var pienākt laiks, kad mums diemžēl būs jārīkojas likumā paredzētajā kārtībā”.