“Sita arī gulošu!” Nežēlība mantojuma dēļ Rēzeknes pusē: smagi piekauts nelaiķes dzīvesbiedrs; vainotais mūk no atbildības

Roberts Blass

Autors: Roberts Blass

Bez Tabu raidījuma žurnālists, kurš gatavs iedziļināties un risināt smagas situācijas un noziegumus. Ļoti rūpīgi iepazīstas un izvērtē pieejamo informāciju.

59 komentāri

Pēc sirmgalves nāves interesi par viņas īpašumu Rēzeknes novadā izrāda attāli radi. Nelaiķes civilvīrs stāsta, ka viens no radiniekiem esot ieradies mirušās īpašumā, kur pāris bija dzīvojis desmitgades un kur dzīvesbiedrs pēc īpašnieces nāves bija palicis dzīvot, un smagi piekāvis viņu. Pēc iznākšanas no slimnīcas sirmais kungs īpašumā vairs nevar iekļūt, to pārņēmuši attālie radinieki.

Antons un nu jau aizsaulē aizgājusī Broņislava “Kaļvu” mājās nodzīvoja teju 30 gadus. Pirms iepazīšanās ar Antonu Broņa zemes klēpī guldīja divus vīrus. Abi mira pāragrā nāvē. Vienu vīru nobrauca traktors, otrs nomira, nokrītot no elektrības staba.

Kopdzīves laikā Antons un Broņislava iekārtoja saimniecību, gādāja par vairāk nekā 30 hektāru lielo īpašumu, tai skaitā mežiem.

Antons
cietušais

Mums bija tehnika saprikta, uztaisījām eiroremotu kā pilsētā. Es viņai kādreiz biju teicis, ka vajadzētu kaut ko darīt ar norakstīšanu, varbūt uz mani, bet Broņa man atbildēja: “Vai tu gaidi manu nāvi?” Pirms dažiem gadiem viņa nomira, ar sirdi bija švaki, testaments nebija uzrakstīts, bet dzīves laikā viņa man teica, ka savu dzīvi es tur [“Kaļvos”] nodzīvošu. Tā arī paliku dzīvot pēc viņas nāves.

Nelaiķei Broņislavai bērnu nav, vienīgā tuvākā radiniece māsa dzīvo Vācijā. Viņai neesot intereses mantot īpašumu, bet pēc Broņas nāves par to aktīvu interesi izrādīja attāli nelaiķes radinieki no iepriekšējā vīra puses, stāsta Antons.

Antons
cietušais

Pirmos mēnešus viņi nāca pie manis, kaut ko rakņājās, teica, ka it kā palagus paņemšot. Es tā kā negribēju dot. Tikai pēc tam sapratu, ka viņi meklē dokumentāciju par īpašumu. Viena no tām radiniecēm strādāja pagastā, viņa zināja, kā lietas sakārtot, lai dabūtu īpašumu, bet visa dokumentācija bija citur, es to glabāju savā dzīvoklī, kurš pieder man.

Antons stāsta, ka kādu dienu “Kaļvos” ieradās vesela attālo radinieku delegācija, viens no nelūgtajiem viesiem viņu esot smagi piekāvis.

Antons
cietušais

Ieradās, bija sadzērušies. Mājas durvis bija vaļā, ienāca pa taisno istabā, uzreiz pa galvu iesita ar kaut ko. Spēcīgi iesita, uzreiz nokritu. Viņš mani sita kādas piecas, sešas reizes, arī tad, kad biju nokritis zemē. Pēc tam piecēlās un spārdīja ar kājām.

Antons stāsta, ka piekauts aizmucis, ieskrējis mežā, izsaucis ātro palīdzību.

Antons
cietušais

Kad aizmuku, man bija pavisam švaki. Vairs nevarēju piecelties. Galvā bija asins izplūdums. Tāpēc tagad švaki dzirdu, acīm arī švaki.

Pēc piedzīvotā Antons slimnīca pavadīja 16 dienas. Vēlāk Valsts policijā ierosināja kriminālprocesu. Tiesu medicīnas ekspertīzē konstatēja smagus miesas bojājumus. Antons stāsta, ka pēc iznākšanas no slimnīcas viņš vairs nevarēja iekļūt “Kaļvos”, jo slēdzenes tika nomainītas. Nu īpašumā saimniekojot nelaiķes attālie radi. Vīrietis bažījas, ka mantojuma lietu nokārtojuši nelikumīgā ceļā. Antons ir samierinājies ar “Kaļvu” zaudēšanu, bet uztraucas, ka, lai gan notiek tiesvedība,  piekaušanā vainotais  varētu izsprukt sveikā.

Antons
cietušais

Viņi velk garumā, nekas nenotiek. Viņi liedzas, ka nesita. Saka, ka es es pats nokritu un guvu tādas traumas.

“Bez Tabu” izdodas sastapt apsūdzēto Ilmāru. Viņš vairās no kameras objektīva, noliedz, ka būtu sitis Antonu, un apšauba ekspertīzes slēdzienu. Ilmārs ir pārliecināts, ka uzvarēs tiesā.

Latvijas Republikas Prokuratūrā informē, ka apsūdzētā puse tiesā vēlējusies apstrīdēt tiesu medicīnas eksperta slēdzienu, kas apstiprina smagos miesas bojājumus, tomēr šī vēlme neesot uzklausīta.

Laura Majevska
Latvijas Republikas Prokuratūras pārstāve

Katram ir sava aizstāvības taktika. Arī apsūdzētie izmanto jebkuru iemeslu, lai cīnītos par savu taisnību, tai skaitā apšauba dažādus pierādījumus. Tā ir daļa no procesa. Tāpēc ir tiesa, kas izvērtē pierādījumus. Jāgaida tiesas spriedums, taču, ja lieta ir nonākusi tiesā, prokurora ieskatā pierādījumi ir pietiekami, lai personu atzītu par vainīgu.

Apsūdzība celta pēc Krimināllikuma 125. panta “Tīši smags miesas bojājumi” pirmās daļas, kas vainīgajam paredz sekojošu sodu:brīvības atņemšanu uz laiku līdz septiņiem gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.