“Policists runāja nelaipnā balsī!” Ziņojot par iespējamu pārkāpumu, rīdzinieku pārsteidz saruna ar likumsargu

Oļegs Visockis

Autors: Oļegs Visockis

4 komentāri

Palīdzēt citam tā ir patiešām uzslavējama un cēla lieta. Jo īpaši, ja palīdzība tiek sniegta patiešām grūtā brīdī vai pat nelaimē un veselībai bīstamā situācijā. Rīdzinieka Haralda gadījums gan pierāda, ka ne vienmēr tā palīdzēšana notiek, kā mēs to bijām paredzējuši.

4. aprīļa vēlā vakarā Ķengaragā – Salacas ielas pagalmā – vietējo iedzīvotāju naktsmieru pēkšņi pārtrauca skaļa klaigāšana un saucieni pēc palīdzības.

Haralds
neatstāj citus nelaimē

Ap pulksten 22.30 ārā pa logu es dzirdēju skaļākas balsis. Piegāju pie loga klāt, paskatījos, kas tur notiek. Ieraudzīju četrus, piecus cilvēkus – varēja redzēt, ka manāmā alkohola reibumā. Viņi arī bļaustījās. Un tur bija arī viena sieviete, kura bija tā kā pieķērusies vienam klāt, bet varēja redzēt, ka viņai slikti. Un viņa bļāva pēc palīdzības diezgan skaļā balsī. Tie pārējie, kuri bija viņai apkārt, teica, ka nevienu nesauks.

“Bez Tabu” devās tieši uz to vietu, kur no aizdomīgās kompānijas atskanēja skaļie sievietes palīgā saucieni. Aculiecinieks paguva pat nofotografēt iespējamo pārkāpumu. Būdams atbildīgs un vēloties palīdzēt, vietējais iedzīvotājs uzreiz tvēra pēc telefona un zvanīja uz Valsts policijas palīdzības tālruni – 110.

Haralds
neatstāj citus nelaimē

Pacēla vīrietis, diezgan nelaipnā balsī. Pēc tam es nosaucu, kas lejā noticis, cik cilvēku, ka cilvēkam slikti un sauc pēc palīdzības. Otrā galā es saņēmu atbildi – kāpēc es zvanu viņiem [policijai], kāpēc nezvanu ātrajai palīdzībai. Es informēju par to, ka lejā tiešām cilvēks sauc pēc palīdzības, es nezinu, kas ir noticis. Es nezinu, varbūt cilvēku piekāva, tāpēc piezvanīju policijai. Pēc tam operators pateica, lai es izliecos ārā pa logu un uzkliedzu, uzbļauju vai pasaucu. Man kaut kā negribas tik vēlu vakarā piesaistīt sev uzmanību.

Haraldu ne tikai izbrīnīja Valsts policijas darbinieka runas maniere, bet arī atteikums nodot informāciju tuvākajai policijas ekipāžai, kas reaģētu uz izsaukumu. “Viņš neuzdeva nevienu jautājumu, lai precizētu, kas tur lejā notika, vai tiešām vajag policiju, vai vajag tikai “ātros”. Es nesaņēmu nevienu tādu jautājumu, kam īstenībā vajadzētu būt, lai precizētu, kas notiek, lai zinātu, vai braukt, nebraukt, kas tur uz vietas noticis. Tas mani tā diezgan pārsteidza, ja godīgi.

Visi zvani uz Valsts policijas palīdzības tālruni 110 tiek ierakstīti. Tādēļ ir pavisam vienkārši pārbaudīt ne tikai aculiecinieka sacīto, bet arī Valsts policijas darbinieka atbildes un komentārus.

Krista Andersone
Valsts policijas pārstāve

Valsts policijas amatpersonas ir noklausījušās konkrētās sarunas ierakstu. Un šīs sarunas saturs un tonis neatbilst tam, kā zvanītājs ir norādījis raidījumam. Saruna ir bijusi korekta, un neviens nav runājis paaugstinātos toņos. Un, ņemot vērā, ka sniegtā informācija bija saistīta ar iespējamām veselības problēmām, operatīvais dežurants norādīja, ka šajā situācijā ir jāziņo mediķiem pa tālruņa numuru 113.

Valsts policija publicēt sarunas ierakstu nevēlas, jo nedrīkstot to darīt. Ja reiz Haralds zvanīja arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, tad noskaidrosim, kas tad zināms ir ātrajai palīdzībai.

Arita Rudzīte
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāve

Šajā dienā saņēmām divus zvanus no dažādiem izsaucējiem par to, ka kādai sievietei Ķengaraga apkaimē pēkšņi kļuvis slikti un viņai nepieciešama mediķu palīdzība. Pēc pirmā zvana nekavējoties reaģējām, nosūtot mediķu brigādi, kas adresē ieradās deviņu minūšu laikā. Savukārt otrais zvans no kāda aculiecinieka, kurš notikumus bija vērojis pa logu un kuram ar mediķiem ieteica sazināties policija, tika saņemts sešas minūtes pēc pirmā zvana. Kad mediķu brigāde ieradās notikuma vietā, sieviete no palīdzības kategoriski atteicās un steidza pamest notikuma vietu.

Valsts policija uzskata, ka šajā situācijā operators rīkojies korekti. Izsaucējam bija pašam jāzvana ātrajai palīdzībai, jo policijas palīdzības tālrunim 110 neesot iespējas zvanītāju pāradresēt.

Jāpiebilst, ka dāma, kurai kļuva tik slikti, šķiet, bija pārlieku daudz aizrāvusies ar kādiem grādīgiem dzērieniem un tāpēc arī sajauca ne tikai Haralda, bet arī otra aculiecinieka prātu.

Šajā situācijā gan ir otrs stāsts, un tur policijai vajadzēja reaģēt. Ja reiz tā bija vairāku cilvēku kompānija, tika pārkāpti, piemēram, ārkārtējā stāvokļa laikā izsludinātie noteikumi par fizisko distancēšanos. Un Haralds arī esot centies to paskaidrot, taču policijas dežurants, visticamāk, to ignorēja.