Kosmētikas līdzekļu pārdevēja atklāj, kā stenda darbiniekiem liekot “apvārdot” lielveikala klientus

Skaidrīte Nitiša

Autors: Skaidrīte Nitiša

TV3 Bez Tabu raidījuma žurnāliste, kura ļoti labi orientējas savstarpējo konfliktu un dažādu problēmu risināšanā.

8 komentāri
Kosmētikas līdzekļu pārdevēja atklāj, kā stenda darbiniekiem liekot “apvārdot” lielveikala klientus

Nedaudz vairāk kā pirms gada Linda sākusi strādāt kosmētikas izplatīšanas stendā, kāds ir vai ikvienā lielveikalā. Strādājusi pat divos lielveikalos, bet abi stendi esot viena uzņēmuma “Micabella Baltija” paspārnē. Linda nestrādā uzņēmumā jau gandrīz mēnesi, un par savu pirmo darbavietu viņai palikušas mieles un rūgtums. Atklāj, kā uzņēmuma vadība liekot darbiniecēm “apvārdot” lielveikala klientus.

Lielveikalos pie kosmētikas līdzekļu stendiem, kas atrodas ejā, stenda darbinieki aicina uz kosmētikas līdzekļu prezentāciju, izmēģināt kādu krēmu vai citu skaistumkopšanas līdzekli. Pircēji jau pirms gada sūrojās raidījumam “Bez Tabu”, ka, nepaguvuši ne acis pamirkšķināt, kā atdarījuši makus par dārgo kosmētiku, ko patiesībā nemaz neesot vēlējušies pirkt, bet jau atradušies pie kases ar iesaiņotiem produktiem. Viens krēms vien maksājot pat 100 un vairāk eiro.

Linda stāsta, ka arī pašiem darbiniekiem neesot salda dzīve. Lindai, tāpat kā citiem darbiniekiem, bijis jāuzrunā pircēji un jāpārdod skaistumkopšanas produkti. Noteikumi bijuši drastiski. Izklāsta, kādām dīvainām metodēm darbojas priekšnieki, lai liktu meitenēm maksimāli vairāk pārdot dārgos kosmētikas produktus (kuru pašizmaksa esot niecīga), lai vairotu īpašnieku peļņu. Saņēmusi vien procentus no pārdotā, bet pamatalgas neesot bijis. Ja visu dienu neko nepārdod, neko nesaņem. Vien pirmās divas nedēļas bijusi simboliska stundu likme. Likts strādāt, pat kad bijusi darba nespējas lapa.

Globālajā tīmeklī savā pieredzē dalās arī citas meitenes, kas uzņēmumā strādājušas:

-Sāksim ar to, ka pret darbiniekiem izturas vienkārši briesmīgi. Darba intervijā sola zelta kalnus un sazin ko, bet, kad atnāc uz darbu, tev kā jauniņajam jāatskaitās par katru kustību, tu nedrīksti sēdēt, nedrīksti atspiesties pret stendu, ik pēc stundas jāzvana galvenajiem, kopā visas dienas garumā ir 30 min. pauze, kurā jāpaēd, jāaiziet uz tualeti un jāizdara tev vajadzīgās lietas. Sapulces notiek plkst. 23.00. Pārdevējam māca apvārdot klientus.

-Es arī tur strādāju, man liekas, – tā ir trauma uz visu dzīvi.

-Man bija 17 gadu, un es klusiņām katru dienu raudāju, jo bija ļoti nepatīkami, bija ļoti bail no priekšniekiem, aiziet nevarēju, jo ļoti bija vajadzīga nauda.

-Meitenes, lūdzu, nevajag tur strādāt! Jums būs stundas likme tikai pirmās 2 nedēļas, pēc tam tikai procenti. Lai kaut ko pārdotu, vajag lielu talantu.

-Patiešām nevajag šeit neko pirkt un 100% strādāt. Jo, kad strādāju, bija ļoti grūti. Visu laiku uz tevi kliedz. Vienreiz arī raudāju. Un manas kolēģes reizēm arī raudāja. Jo esi pazemots katru dienu, tevi apsaukā, cik tu esi stulba, neglīta utt.

Kad Linda uzteikusi darbu, uzņēmumam bija viņai jāsamaksā gandrīz 1000 eiro, pēc nodokļu nomaksas tie bijuši  652 eiro par neizmantoto atvaļinājumu, kuru neesot ļauts izmantot. Naudu gaidījusi divdesmit dienas, taču tā neesot pārskaitīta.

Kad sazinājusies ar uzņēmumu, viņai paziņots, ka viņai šī summa izmaksāta skaidrā naudā. Meitene par šādu paziņojumu sašutusi. Naudu neviens neesot devis vai pārskaitījis. Noskaidrojusi, brīdī, kad  uzteikusi darbu, priekšnieks viņu lamājis rupjiem vārdiem un draudējis, un, kad viņai likts parakstīt dokumentus, kuros, kā vēlāk izrādījies, esot jau bijis iekļauts teksts, ka naudu saņēmusi. Linda par to šokā un klāsta, ka uzņēmums darbojies ar viltu.

Sazināties ar uzņēmumu vadītāju neizdodas, jo uz telefona zvaniem neatbild un birojā neatrodas.

Linda necer, ka naudu atgūs, bet grib brīdināt citus darba meklētājus, lai neiekrīt slazdos. Viņai gan esot arī viens ieguvums, proti, savos 17 gados guvusi ļoti labu rūdījumu darba tirgum un paticis darboties kā vizāžistei.