“Nācās dzert kafiju, lai arī tā man patiešām negaršo!” Kaspars Dvinskis par to, kā “nocopēja” LNT ziņu meiteni

Maija Kuzņecova

Autors: Maija Kuzņecova

Bez Tabu žurnāliste un digitālā satura redaktore

0 Komentāru
“Nācās dzert kafiju, lai arī tā man patiešām negaršo!” Kaspars Dvinskis par to, kā “nocopēja” LNT ziņu meiteni
Foto no privātā arhīva

“Ja tagad paskatītos atpakaļ, es zinu, ko noteiktu darītu citādāk! Jau toreiz, 2012. gada jūnijā, pirmajā tikšanās reizē, es viņu ņemtu un noskūpstītu!” ar rotaļīgu smīnu stāsta Kaspars Dvinskis, LNT sporta ziņu un “900 sekundes” moderators, kurš pirms diviem gadiem noprecējis “LNT Brokastu” reportieri Rūtu Čivču!

Tiekamies ar Kasparu pusdeviņos no rīta pie LNT studijas. Agrs rīts Kasparam nav problēma. Kamēr man acis vēl miegā krustojās, Kaspars steidz stāstīt, ka studijā viņš ir no pieciem rītā. Mazliet pasūkstos par to, ka attiecību lietas būtu jaukāk apspriest kādā atmosfēriskā vietā – kafejnīcā vai parkā, bet Kaspars smejas:”Ja stāsts ir par mani un Rūtu, tad tieši LNT ir īstā vieta!”

Vai varētu teikt, ka Jums ar Rūtu bija dienesta romāns? (Bez ilgiem ievadiem šauju vaļā, jo ko gan divi žurnālisti ilgus prologus taisīs?)

Nu tas tā ļoti drūmi teikts. Parasti, ja saka, ka dienesta romāns, tad tas noteikti ir kaut kas tāds nepareizs. Bet ko tur daudz – jā, tolaik Rūta strādāja par reportieri, bet es biju video inženieris.

Kā jūs pirmoreiz tikāties? (Kaspars uzreiz ceļ priekšā faktus – datums, laiks, vieta un pat sižets, kuru Rūta toreiz montēja.)

2012. gada jūnijs! Rūtai bija sižets “Ārvalstu tūristi Rīgā” – kā tagad atceros. Viņa ienāca iekšā montāžas studijā, un tad iepazināmies. Tolaik gan runājām pavisam citādāk nekā tagad. Saskatījāmies, nodomāju, ka šī patiesi ir skaista meitene!

Un tad?

Un tad “Omes briljanti” – viss apvijas ap šo vietu. Gadu neatceros, bet diena noteikti bija 6. decembris. Atceros to, jo tajā dienā mūsu kopīgajam draugam ir dzimšanas diena. Novācāmies draugu bariņš “Omes briljantos”, un tur nu bija pirmais skūpsts… Es atceros, ka Rūta toreiz piebilda:”Es ceru, ka šis nemainīs mūsu attiecības…”
Bet, ja mēs runājam par randiņiem, tad atceros to dienu, kad bija pirmizrāde filmai “Fifty shades of grey”. Rūta tajā dienā bija ielikusi bildi “Instagram”, ka viņa dodas ar draudzenēm uz to pirmizrādi, bet es ar savu kolēģi un ļoti labu draugu Edgaru Barbaku biju Vecrīgā, lai apspriestu sporta aktualitātes. Sēdējām, domājām, ko darīt tālāk, un sapratām, ka mums daudz kopīgu draudzeņu ir aizgājušas uz to filmu. Uzrakstījām, ko tad meitenes dara, un viņas atbildēja, ka plāns doties uz “Omes briljantiem”. Iecienīta vieta tajā laikā bija, hah. Un tā tas viss sākās.

 

Tas bija 2015. gadā un iznāk, ka jūs divus, trīs gadus bijāt vienkārši kolēģi?

Jā, bet LNT studija tolaik atradās Elijas ielā. Ēka bija tādā milzīga “L” burta formā. Es strādāju vienā galā, bet Rūta citā galā, tāpēc nevarētu teikt, ka tikāmies bieži. Bet es zinu, ka pēc tam man ļoti viņu gribējās satikt darbā. Bet tas sasodītais “L” burts! Un strādāšana divos dažādos ēkas nostūros! Tāpēc dzēru kafiju. Jāteic, ka kafija man ļoti negaršo, bet es zināju, ka Rūtu varu satikt pie kafijas automāta, kas bija pa vidu redakcijai.

Negaršo kafija?

Jā! Vairākas krūzītes šādi nonāca tualetes podā. Vienkārši lēju to kafiju un gaidīju.

Rūtai esi šo stāstījis?

Nu jā, viņa jau vienmēr priecīgi smaida, kad šo stāstu. Mums jau reti sanāca tikties darbā, un arī dažkārt, kad sanāca viens otram paiet garām, gadījās, ka pat nesasveicināmies, jo esmu tāds cilvēks – domājot, atslēdzos un neko sev apkārt neredzu. Atceros, ka viņa vēl dusmojās, ka nerakstot viņai pirmais.

Gan jau tajā laikā stāvēji pie kafijas automāta, bet viņa tajā laikā dusmojās, ka neraksti? 

Jā, (sasmejamies abi), droši vien, ka tā. 

Kurš bija tas moments, kad saprati, ka viss – šo sievieti es precēšu?

Patiesībā nebija variantu. Man likās, ka tas ir tas, ko es gribu, un nekas cits neliekas būtisks. Bet tas bija ātri, jo bildināju Rūtu es oktobrī, bet tā filmas pirmizrāde bija kaut kad janvārī vai februārī.

Bet jūs abi jau paspējāt padzīvot kopā? 

Jā, Rūta nāk no Siguldas, es dzīvoju Rīgā, Valdemāra ielā.  Valdemāra ielā mēs arī kādu laiku dzīvojām. Kad pieteicās meitiņa, izdomājām, ka jābrauc dzīvot uz Siguldu – tā tomēr ir labāka vide, kur bērnam uzaugt.

Un kā tu bildināji Rūtu?

Rūta ir liela dejotāja – viņai tā ir liela dzīves sastāvdaļa. Viņa dejo tautas deju ansamblī “Rotaļa”, tāpēc man likās tikai pašsaprotami, ka jābildina estrādē! Man pašam liekas, ka visfeinākā estrāde ir Viļakā – tāda mīļa, mazpilsētas estrāde. Izmetām vienu loku pastaigā pa pilsētu un jutu jau to satraukumu. Ko darīt? Ko teikt? Kā tas viss notiks? Un, kad nokļuvām līdz tai vietai, kur biju ieplānojis bildinājumu, visus plānus izjauca bērni. Viņi vienkārši spēlējās tieši, tieši tajā vietā! Nu neko, nācās mest vēl vienu loku apkārt pilsētai, lai sagaidītu to brīdi, kad manis noskatītā vieta atbrīvojas.

Kas tev visvairāk iespiedies atmiņā pa šiem gadiem?

Rūta vienmēr bija tā, kura atrod laiku mums diviem. Kā jau teicu – viņa ir dejotāja, un bieži vien viņa nāca uz tikšanos ar mani, nogurusi no mēģinājumiem, turklāt vēl atveda kaut ko garšīgu paēst. Un īstenībā viņa vienmēr mēģināja atrast to laiku, jo viņa vēl pa vidu visam tam dzīvoja Siguldā.

Ko tu darītu citādāk, ja būtu iespēja patīt laiku atpakaļ?

Zini, es noteikti viņu būtu nobučojis krietni ātrāk! Nevis tajā 6. decembrī, bet jau tajā mirklī, kad iepazināmies –  2012. gada jūnijā! Paņemtu aiz rokas un teiktu: “Es zinu, ka tev tas tagad liekas dīvaini, bet uzticies man – tam tā jānotiek!”

0 Komentāru