Ēriks Palkavnieks

Autors: Ēriks Palkavnieks

Komentāri

Ziemā velosipēdi lielākoties gluži kā lāči guļ ziemas miegu, vai nu siltās garāžās vai uz balkoniem, vai arī bariņos saspiedušies pie velo novietnēm, koku stumbriem vai ceļa zīmju stabiem. Taču ir kāda profesija, kura ziemā ir ļoti nepieciešama un tajā galvenais darba līdzeklis ir tieši velosipēdi. Sūtam ziemas darbu misijā Ēriku Palkavnieku, lai saprastu, ko nozīmē būt par velokurjeru ziemā.

Pats pirmais un svarīgākais, kas nepieciešams velokurjeram ziemā ir piemērots apģērbs. Un te es nedomāju siltu kažoku. Man tiek iedots standarta komplekts, kas sastāv no cieši pieguļošas termoveļas – to uzvelkot, viennozīmīgi izskatos daudz seksīgāk.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Ja uz operu un baletu būtu kaut kas jānogādā, principā neko vairāk arī nevilktu – varbūt dabūtu pie viena kādu lomu, jo Liepiņš mani pamanītu. Taču uz baletu nebraukšu, tāpēc virsū apspīlētajai termoveļai vēl tiek uzvilkts dzeltens džemperis, vēju aizturoša jaka un šorti – jā, jā jūs nepārlasījāties – šorti!

Lūk, tāds man ziemas apģērbs! Kājās, protams, silti zābaki, rokās cimdi, šalle un cepure tajās vietās, kur tām paredzēts būt.

”Tev būs darba instrumenti telefons un rācija. Šeit būs trīs sūtījumi, kurus tev vajadzēs aizvest,” norādījumus dod velokurjers Raitis Reinis. Lai nebūtu pirmajā reizē nebūtu garlaicīgi viens no sūtījumiem ir jānogādā arī uz prokuratūru – tā nav vieta, kur ir vēlme aiz laba prāta nokļūt.

Īpašajā telefonā man ir ievadītas trīs adreses, redzama karte, kur tās atrodas. Speciālajā programmā ir jāatzīmē, kad sūtījums ir piegādāts. It kā visu apmēram esmu sapratis. Atliek vien vēl piepumpēt divriteņa riepas un saeļļot ķēdi un aidā – uz Latvijas Republikas prokuratūru!

 

Dodos no Maskavas forštates pa Gogoļa ielu uz Kronvalda bulvāri 6, tātad man ir tā lieliskā iespēja pilnībā izbaudīt, ko nozīmē būt riteņbraucējam Rīgas ielās intensīvā rīta satiksmē. Neskatoties uz to, ka braucu pa galveno ceļu, sieviete automašīnā mani pamana pēdējā brīdī.

Gogoļa ielā starp Centrāltirgu un staciju mani gandrīz sabrauc Olaines autobuss. Tas nekas, ka es braucu pa ceļa labo malu, tam sākumā vajag mani apdzīt, lai tajā pat momentā, pat netiekot man lāgā garām, atkal strauji griestu pa labi, braucot man reāli virsū.

Izrādās, ka pieturā vajadzēja piestāt šim. Tiešām pirmo reizi tas tiek darīts un nebija zināms, ka būs pietura? Tālāk seko necenzēta leksika no manas puses vadītāja virzienā. Nu, neko – vismaz silti palika, jo adrenalīns sakāpa asinīs. Kamēr deg luksofora sarkanais signāls trešā golfiņa slāvu tautības pasažieri, redzot manu ekipējumu, laipni apvaicājas, vai neesot auksti. Nu, ir bijis siltāk, it īpaši sēžot mašīnā, bet, ko darīt – tāds darbs.

Neskatoties ne uz ko veiksmīgi esmu nokļuvis pie prokuratūras. Vajadzētu kaut kur pieslēgt dzelzs rumaku, bet velo novietnes nav. Prasu jauniegūtajiem kolēģiem pa rāciju, vai pie prokuratūras vispār kāds zog riteņus, jo tomēr it kā droša vieta.

”Visur zog!” saņemu īsu, bet ļoti skaidri saprotamu atbildi. Skaidrs, jāmeklē kāda ceļa zīme. To atradis, dodos iekšā ar cerību, ka ne uz ilgi laiku, jo tā nav vieta, kur ir vēlme uzkavēties. Pirms tam gan jānogriež klusāk rācija, jo kolēģi visu laiku savā starpā kaut ko čalo un dažbrīd vārdi ir tādi, kur televīzijā parasti atskan spalgs pīkstiens.

Nodod sūtījumu, man rodas neliela aizķeršanās ar telefonu, kur ir jāatzīmē nogādātais sūtījums. Prokuratūras darbiniecei skaidroju, kas šī ir mana pirmā darba diena. Viņa, it kā piekrītoši māj ar galvu, taču nedaudz sāk pārņemt sajūta, ka, ja tūlīt visu neizdarīšu, kā nākas, mani savāks uz nopratināšanu. Taču viss beidzas veiksmīgi un tieku laukā no prokuratūras.

Turpinājumā minos uz kluso centru, nākamā adrese Antonijas iela 8. Šeit jau satiksme ir daudz mierīgāka un var pat nedaudz izbaudīt riteņbraukšanas burvību. Tiesa gan, ziema un -3 grādi pēc celsija liek par sevi manīt un sajūtu, kur salst visvairāk – apakšstilbi, kāju un roku pirkstu gali. Vieglu sala sajūtu vedot sev līdzi, nokļūstu pie vēlamās adrese un jau atkal ir jāmeklē stabs, kur pieslēgt riteni.

Nedaudz sajūtos, kā tāds suns, kurš meklē vietu, kuru iezīmēt par savējo. Dodos uz norādīto dzīvokli ar domu – galvenais atdod sūtījumu pareizā dzīvokļa iemītniekiem. Šķiet, ka īsto adresi esmu atradis un nekur nesteidzos, jo ir slepena vēlme nedaudz sasildīties. Visu daru lēnām, aizbildinoties ar jau apgūto frāzi – man lēnāk iet, jo šī ir mana pirmā darba diena. Saņemu pat apsveikumus par jauniegūto darbu.

Atdevis sūtījumu, dodos pie sava divriteņa, bet šeit saskaros ar vēl vienu velokurjeru darba specifiku – ko darīt, kad tualete tevi sauc, jo liekā šķidruma spiediens jau ir neizturams. Ofisa darbiniekiem jau viegli – vienkārši aizej uz tualeti un darīts. Nolemju izmēģināt laimi tuvējā kafejnīcā.

“Vai drīkstu izmantot jūsu labierīcības” – taujāju viesmīlei nepārprotami liekot manīt, ka, ja tikšu atraidīts, tad izdarīšu to turpat nevis tualetē un aizmukšu prom! ”Jā, protams, ejiet tur, varat atstāt šeit somu”, viesmīle izrādās pat ir laipnāka nekā gaidīts vai nu arī no sejas nolasīja manus slēptos draudus.

Kad ar spiediena problēmu esmu ticis galā, jānogādā vēl pēdējais sūtījums uz Citadeles banku. Nu jau arī telefons ar piezīmēm vairs nesagādā pārsteigumus un pēdējā sūtījuma piegāde norit gludi. Kad viss ir izdarīts, vienīgā problēma, kas vēl aizvien liek par sevi manīt ir salstošās ekstremitātes, tāpēc visvairāk ir vēlme ātrāk nokļūt atpakaļ bāzē, lai iedzertu siltu tēju.

Foto

Itālijas virtuve! Truša gaļas ragū ar pastu un gailenēm

Itālijas virtuve! Truša gaļas ragū ar pastu un gailenēm

Šī būs klasiska ragū recepte, kuras pamatā izmantosim truša gaļa. Jārēķinās, ka ragū pagatavošana prasīs salīdzinoši ilgu laiku, taču nekā sarežģīta šī ēdiena pagatavošanā nav, un zemāk esošajā video Uģis Veits no ”Gatavo 3” to parādīs.

Lasi vēl