Veiksme un mīlestība pret galdniecību – tēva un dēla Ķivuļu panākumu atslēga

0 Komentāru

Meistaru Aināru Ķivuli savā miera ostā Talsu novadā sagaidām atgriežamies no veikala – sarūpēts cienasts ciemiņiem. Šajā sētā vienmēr valdot viesmīlība un patiesa mīlestība pret koku. Tieši galdnieka amats stutē Ķivuļu ģimeni jau vairākus desmitus gadu.

“Vecaistēvs bija bitenieks, viņam bija simts saimes. Kā visiem biteniekiem viņam pašam jātaisa skapīši, rāmīši. Šīs pašas mājas vietā bija 200 gadus veca ēka, un es viņam tur pie kājām rāpoju. Atceros tur rullīšos bija ēveļu skaidas, pilnīgi konkrēti atceros,” stāsta Ainārs.

Tobrīd Ainārs vēl nenojauš, ka šī saikne ar koku atgriezīsies ar daudzkārt spēcīgāku sparu. Brīdī, kad jāizvēlas profesija – darboties ar automašīnām vai radīt lietas no koka, Ainārs nosliecas par labu galdniecībai. Arī brālis darbojas līdzīgā nozarē – kokgriešanā.

Un tad – armija. Normāla krievu armija, Ziemeļkaukāzs, Afganistānas laiks. Sūri grūti, bet – zelta rokas… no munīciju kastēm sāku taisīt virsniekiem mēbeles. Un [armijas] daļā praktiski vairs neuzturējos, jo visiem vajag – nopirkt neko veikalā nevar, kastes bija pietiekamā daudzumā. Tā tas mans bizness sākās armijā.

Atgriežoties dzimtenē, Ainārs dodas palīdzēt cilvēkiem un stājas darbā ugunsdzēsēju depo Rīgā. Tomēr saikne ar galdniecību nezūd – ar draugu turpat vienā no telpām iekārto nelielu darbnīcu. Jau 90. gados Ainārs nolemj atgriezties senču mājās, vietā, kur pirmo reizi iepazina koka skaidas.

“Pārcēlos uz Talsiem, uz ugunsdzēsējiem. Vairāk brīvais laiks, un šeit sāku celt māju. Iedūru lāpstu zemē un teicu: “Es te ceļu māju!” Visi mani uzskatīja par nenormālu. Un blakus attīstīju galdniecību.”

Soli pa solītim klientu loks kļūst arvien lielāks. Taču korekcijas dzīvē ievieš krīze. Ainārs ar dēlu Kristapu, kurš savulaik, maziņš būdams, bieži atradies darbnīcā, dodas peļņā uz ārzemēm. Kristaps Anglijā pamatīgi nostiprina savas prasmes, kamēr tēvs drīz vien jau sāk pat skolot vietējos amata brāļus. Viens no lepnumiem ir Oksfordai izveidotie krēsli, kas atgādina saliktas grāmatas.

“Tēvs aizbrauca ātrāk uz Latviju, juta, ka apnīk, ne tikai apnīk, bet arī pietrūkst Latvijas, un brauks atpakaļ, atsāks visu te atkal. Un tad tas pēdējais gads, es paliku viens pats Anglijā. Un tas principā atvēra to galdniecību manī. Tu viens pats uz sevi paņem to darbu un atbildību, un tur nav kam pajautāt vairāk, pajautāt kā tēvam,” atminas Kristaps.

Drīz vien atskan zvans no Latvijas – tēvs sauc dēlu mājās, lai mestos iekšā savā biznesā. Ķivuļi atrod labus partnerus Skandināvijā un nodibina sakarus. Seko viens pasūtījums pēc otra – katrs ļoti atšķirīgs – mēbeles, durvis, logi, kāpnes. Iegūta pat starptautiska atzinība. Bet ceļš līdz tam nav rozēm kaisīts, nākas arī apdedzināties.

“Tad, kad ir grūti, tad tev jādara viss iespējamais, lai tiktu tam pāri, jo pēc tam nāk viss reiz divi labāk. Ja tu pamet un vienkārši vairs neturpini, tad tu īsti nesasniedz mērķi savējo,” uzsver Aināra dēls.

Darbnīca, kas iekārtota vecā skolas ēkā, nu kļuvusi par šauru. Pavisam netālu tiek atjaunots angārs, lai būtu plašākas telpas un varētu īstenot vēl apjomīgākus darbus. Kristaps šobrīd ir firmas izpilddirektors, bet tēvs, kā pats smej, saglabājis meistara amatu un turpina nostrādināt savas zelta rokas.

Ainārs uzskata, ka radošais gars ir ģimenes gēnos. Meita aizraujas ar dažādu figūriņu veidošanu, sieva tikmēr rušinās dārzā, iekopjot ģimenes miera ostu. Ainārs paredz, ka arī mazbērni atradīs savu sirdslietu un liks lietā savas zelta rokas.

0 Komentāru