“Tinder, manuprāt, ir okei!” Ansis Klintsons intervijā par ģimenes dzīvi un pirmo randiņu

Maija Kuzņecova

Autors: Maija Kuzņecova

Bez Tabu žurnāliste un digitālā satura redaktore

0 Komentāru
“Tinder, manuprāt, ir okei!” Ansis Klintsons intervijā par ģimenes dzīvi un pirmo randiņu
F64

Šodien varam atrast simtiem aplikāciju un portālu, kas ļauj iepazīties un atrast otro pusīti, taču pirms divpadsmit gadiem, kā stāsta TV3 laika ziņu moderators un radio ”Star FM” personība Ansis Klintsons, “iepazīšanās internetā nebūt nebija tik ierasta lieta kā tagad”. Intervijā ar beztabu.lv Ansis atklāj sava randiņa stāstu, kas sākās sociālajā portālā draugiem.lv un nu vainagojusies ar ģimeni un 12 laimīgiem gadiem kopā!

Ansi izdevās notvert vēlā pēcpusdienā, tieši pirms laika ziņu ieraksta. Omulīgi iekārtojāmies grimētavā un, nevilcinoties ne mirkli, ņemot vērā, cik svarīgi Latvijai pavēstīt gaidāmo laiku pirms Līgosvētkiem, ķērāmies vērsim pie ragiem!

Kāds bija tavs pirmais randiņš? (Vaicāju tā ar viltīgu nodomu, lai noskaidrotu, vai Ansis stāstīs par pirmo randiņu ar sievu, vai arī mēģinās gremdēties atmiņās. Taču gods godam un Ansis uzreiz paziņo, ka ar sievu pirmoreiz satikās visai klasiski.)

Tikāmies pie “Laimas” pulksteņa, rokās viena sarkana roze un nulle satraukuma.

Kā tā?

Teikšu godīgi, nebija vairs pirmā randiņa sajūtas. Mēs jau divas, trīs nedēļas bijām sarakstījušies un šķita, ka Montu pazīstu ļoti labi. Un daudziem taču ir bijusi tā sajūta, ka “āāā! jātinas prom!”, bet ar Montu mums viss vienmēr bijis gludi.

Kurā portālā jūs sarakstījāties?

Bija tā, ka vai viņa, vai es – neatceros, kurš no mums pirmais, bet apskatīja draugiem.lv profilu. Tajā laikā tas viss bija redzams. Tad nu klikšķinājām, pētījām tos profilus, līdz uzsākām pirmo saraksti. Un, ja tā attin atpakaļ, tad tā sarakste sākās par darbu. Viņa strādāja radio, es strādāju radio – bija radušās kaut kādas kopīgas darba idejas, taču ātri vien tas pavirzījās pat ne otrajā, bet desmitajā plānā.

Jo?

Jo bija interesanti, bija skaidrs, ka jāsatiekas, un vārds pa vārdam pie tā arī nonācām, un tieši pie “Laimas” pulksteņa – klasika. Lai gan abi, kā vēlāk izrādījās, dzīvojām Juglā. Sākumā neticēju, domāju – āzē, ka viņa arī no Juglas.

Vai Monta bija tieši tāda, kādu tu viņu biji redzējis draugiem.lv?

Ai, tajā laikā jau nebija tādu “photoshop” un filtru kā tagad. Kādu cilvēku redzi tajā bildē, tāds viņš arī ir. Tagad “snapchat” vai vēl kaut kur uzliec tādu filtru, ka vispār nevar pazīt. Un, galu galā, tas uztraukums un viss pārējais jau bija pārdzīvots, rakstot vēstules.

Uztraucies rakstot?

Tādiem introverta tipa cilvēkiem kā man tā iepazīšanās “online” šķiet tāda mierīgāka un izzinošāka. Nu kā, rakstot tu jau desmit reizes vari apdomāt un pārdomāt rakstīto.

Gatavojies pirmajai tikšanās reizei?

Kāds no darba biju, tāds arī nācu. Monta gan man bija stāstījusi, ka stresoja, domājot kādu kleitu vilkt (smejas).

Vai pēc tikšanās pie “Laimas” pulksteņa atminies vēl kādu spilgtu randiņu?

Tu zini, mums nekad nav bijušas trakulīgas tikšanās. Vieniem patīk lēkt ar izpletņiem, braukt ar veikiem un vēl sazini ko, taču mums Juglā, kur abi arī dzīvojām, bija sava iecienīta pastaigu vieta. Spilgti atceros tādu lielu akmeni. Pie viņa Montu arī bildināju.

Ilgi gatavojies šim lēmumam?

Bildināšanai?

Jā.

Man liekas, ka džekiem tas ir kaut kā savādāk. Bez maz vai jāatvainojas visai skaistajai planētas daļai, bet džekiem drīzāk tas ir “get over with” un viss – “izdari un miers”. Jā, nu, protams, ir draugi, kas biedē un stāsta, kas būs labi, slikti, bet nu faktiski līdz tam brīdim rausties, bet pēc tam iestājas miers.

Nebaidījies, ka viņa var pateikt nē?

Godīgi sakot, es biju pārliecināts, ka viņa pateiks jā, un tā arī bija (sasmejas). Bet nu tagad jau drīzumā, jūlijā, svinēsim desmit gadu jubileju – tieši tad ir arī Annu diena – meitiņu sauc Anna.

Cik meitiņai jau gadu?

Vienai 19, bet otrai seši gadi.

Kā ir ar vecāko meitu? Viņa tevi viegli pieņēma ģimenē?

To jau būtu jājautā viņai (sasmejas). Skaidrs, ka gadās kādi kašķi, bet tas pieder pie lietas.

Kā tu raksturotu ģimenes dzīvi tagad? Esat mierīgais tips vai ik pa laikam uzvirmo spāņu ģimenes tips?

Hah, jā, drīzāk esam itāļu ģimene. Mīlam paaugstinātos toņos.

Vai ir lietas, ko tagad, attinot laiku atpakaļ, tu darītu labāk?

Nekad nedomā, vai esi rīkojies pareizi – ja tā bijusi tava izvēle tajā brīdī, tad tā noteikti bijusi pareizākā.

Kā ir tagad? Sanāk brīvais laiks sev pašiem?

Mēs tā ļoti pragmatiski pieejam šai lietai, jo, ja es aizbraukšu prom un Maija Rozīte-Krištopane arī nebūs uz vietas, tad Latvija paliks bez laika ziņām (sasmejas).

Man jau ik pa laikam jautā kādu viedokli par sociālajiem tīkliem. Vai ir droši sarakstīties, vai nē. Bet tas ir tas, ko mūsdienu tehnoloģijas sniedz, un, ja cilvēks ir viens un viņš grib kādu satikt, tad ir jāiet un jāsatiek. Bet tagad jau var ieinstalēt “Tinder” vai vēl kādu citu programmu un tas ir tikai “okei”, manuprāt. Tajā laikā, kad mēs iepazināmies bija vienkārši tāds laiks, kad no tā kautrējās. Cilvēki teica “ūū” un ar pirkstiem rādīja. Tā it kā tās attiecības būtu otršķirīgas no tās vietas, kur iepazināties. Man tas galīgi neliekas svarīgi – vai tas notiek kafejnīcā, diskotēkā, darbavietā vai sociālajos tīklos. Galvenais jau ir tas klikšķis.

Skaistie cilvēki #familygoals

A post shared by Monta Klintsone (@klintsone) on

0 Komentāru