Stiklos “iestrēgst” seriāla “Nemīlētie” laulātie – aktieri Elīna Bojarkina un Edijs Zalaks

Agnese Drunka

Autors: Agnese Drunka

Bez Tabu raidījuma vadītāja, kas visiem stāstiem pieķeras ar pieredzējušas žurnālistes krampi.

Pievienot komentāru

Šodien ceļojumā dodas seriāla “Nemīlētie” pāris Ieva un Artūrs jeb Elīna Bojarkina, kura ikdienas gaitas vada leļļu teātrī, un jēkabpilietis Edijs Zalaks savulaik uz skatuves kāpis Dailes teātrī, tagad dzīvo starp Rīgu un Maskavu. Seriāla laulātie atklāj, ka ceļojumā gatavi teju uz visu. Edijs, braucot teju divas stundas uz vietu, kur “Bez Tabu” abus aktierus ved aizsietām acīm, prāto, ka labprāt izbrauktu ar traktoru. Tikmēr Elīna atklāj, ka agros jaunības gados, Liepājā dzīvojot, ne reti braukusi ar autostopu, tātad pieredze mašīnu “balsošanā” viņai ir. Arī Edijs, tieši seriāla “Nemīlētie” filmēšanas laikā balsojis automašīnas.

Gandrīz divus stundu ilgā brauciena laikā ceļš abus aktierus aizvedis uz Stiklu ciemu Ventspils novada Puzes pagastā. Tur abiem atsienam acis, bet viņi, ieraudzījuši ciema uzrakstu, pat nenojauš, kurā Latvijas pusē nokļuvuši. Abiem dots uzdevums – pašu spēkiem nokļūt Latvijas lauksaimniecības muzejā. Tas atrodas nepilnu 40 kilometru attālajos Talsos. Tiesa, pirmā sastaptā Stiklu iedzīvotāja aktieriem pamatīgi sajauc galvas, sakot, ka Latvijas lauksaimniecības muzejs atrodas Dundagā. Bet arī tas neko ceļotājiem nedod, jo viņi nepavisam nenojauš, kur atrodas. Vienubrīd pat izskan versija, ka abiem vajadzētu doties uz Jelgavu, jo tā ir pilsēta, kas saistās ar lauksaimniecību. Tomēr, nokļūstot skolā, kur, ievērojot visus drošības noteikumus, Elīna un Edijs uzzina, ka muzejs ir Talsos, tiesa neviens no skolas nav gatavs palīdzēt abiem nokļūt vajadzīgajā galapunktā. Vēl trakāk, neizdodas sarunāt kādu vedēju, kas kaut pāris kilometru pavestu, tāpēc abi atvadās no Stikliem un kājām mēro ceļu līdz tuvākai apdzīvotai vietai, kas pēc sešiem kilometriem arī sasniegta. Ameles. Vieta, kas izskatās pamesta, un, ja ne cauri braucošs lāga vīrs ar “BMW” abus neķertu vismaz pāris kilometru, līdz Talsu pagriezienam, aktieriem nāktos arī to posmu mērot kājām.

Jo tālāk no Stikliem, jo bezcerīgāka rādās aina. Ceļš, kas ved uz Talsiem, abiem ceļotājiem vispār nevieš cerību, līdz brīdim, ka atkal, jau kājām kādu gabalu gājuši, aptur auto, kas brauc pretējā virzienā, proti, prom no Talsiem. Liekot lietā savu valodu, abiem izdodas pierunāt šoferīti griezt riņķī un aizvest aktierus līdz šosejai, kur cerības noturēt kādu, kurš brauktu uz Talsiem ir lielākas.

Un tā arī notiek, ka uz lielākas šosejas, kas beidzot klāta asfaltu, nevis grants ceļš, paveicas un apstājas atsaucīga sieviete, kura abus nogādā līdz pat Latvijas lauksaimniecības muzeja namdurvīm. Vēl vairāk, apdāvina Ediju un Elīnu ar lauku olām. Ceļojums noslēdzas ar labu pēcgaršu, jo laipnās un atsaucīgās Latvijas lauksaimniecības muzeja dāmas pacienā aktierus ar siltu tēju un izvadā ekskluzīvā ekskursijā pa muzeju. Ak, jā, ceļojuma beigās Edijam izdodas piepildīt sapni par traktoru. Viņš iesēžas Latvijas lauksaimniecības muzeja eksponātā.