“Mamma vienkārši neticēs!” Dons un Jānis Palkavnieks bez telefoniem un naudas atstāti Nurmižos!

Baiba Runce

Autors: Baiba Runce

Bez Tabu raidījuma žurnāliste, kas gatava piedzīvojumiem un avantūrām. Ar tādu pašu kaislību dara arī savu darbu.

Pievienot komentāru

“Bez Tabu” svētku sižetu sērijā “Mūsu vietas, mūsu cilvēki” šoreiz piedalās mūziķis Dons jeb Arturs Šingirejs un “Draugiem Group” runasvīrs Jānis Palkavnieks. Abi tiek “izsēdināti” Siguldas pagasta Nurmižos, kur, starp citu, atrodas arī ūdenskritums. Donam un Jānim jānokļūst līdz Rožu laukumam Cēsīs, taču viņiem jāiztiek bez naudas un mobilajiem tālruņiem.

“Bez Tabu” Donu un Jāni Palkavnieku satiek pie Māras dīķa Pārdaugavā, abi vēl nenojauš, kur pēc pusotras stundas nokļūs. Pirms abi uzliek acu apsējus, lai neredzētu, uz kuru pusi tiek vesti, Jānis min, ka, visticamāk, dosies uz priekšu, bet Dons norāda, ka galvenais, lai ir silti.

Nurmižos abi uzzina vietas nosaukumu un to, ka jānokļūst līdz Rožu laukumam Cēsīs. Drīz pēc tam, kad palikuši vieni paši ar operatoru, vietas nosaukums jau ir aizmirsies. “Udridži, Ursupe, Nidridži,” vietas nosaukumu cenšas atcerēties Dons un Jānis Palkavnieks.

Vēlāk abi “nobalso” kādu laipnu Nurmižu iedzīvotāju, kura piedāvā aizvest, jo zina, ka mugursomā noteikti jābūt kaut kam garšīgam, viņa aizvedīs abus līdz Līgatnei par šokolādes konfektēm. Taču pirms tam Jānis vēlas apskatīt ūdenskritumu. Dons gan līdzi neiet, lai izvairītos no iespējas “saķert” kādu ērci.

Dons: Nu kā tur izskatās? Droši?

Jānis: Te ir koki, mežs, ūdenskritums un mājiņa!

Dons: Ja tu redzi, ka mājai apakšā ir vistas kāja, tad neej iekšā!

Jānis: Tad es neiešu!

Nurmižos satiktā iedzīvotāja abus aizved līdz Līgatnei. Kamēr Arturs iepazīstas ar novada karti, Jānim radies plāns, viņš zina meiteni no Līgatnes, kuras mamma ir jogas pasniedzēja, varbūt, ka tūrisma informācijas centrā palīdzēs viņu uzmeklēt.

Jānis

Jānis

Mums vajag Līvu sadabūt rokās, varbūt viņa var aizvest līdz Cēsīm, mums nav ne mašīnas, ne telefona, ne maka, tikai cilvēks ar kameru, kurš seko līdzi. Kā varētu Līvas mammu saukt?

Līvas radi sazvanīti, taču izrādās, ka Jāņa paziņa ir Rīgā, nevis Līgatnē, tomēr cepure nost informācijas centra darbinieces priekšā par palīdzēšanu, atstāti pateicības vārdi viesu grāmatā, un vistiešākajā nozīmē galdā likts labumu somas saturs.

Līgatnē abi “nobalso” automašīnu, kuras vadītājs Raitis piekrīt aizvest līdz Ieriķiem. Abi izkāpj autobusa pieturā un nolemj, ka laiks “stopēt” automašīnas, turklāt Dons atzīstas, ka ir pieredzējis “stopētājs”. Jānis, piemēram, varētu būt “nostopējis” kādas 50 automašīnas līdz šim, Dons krietni vairāk.

Dons

Dons

Es vismaz kaut kādu pusotru tūkstoti, man kā studentam nebija daudz naudas, tāpēc ir pieredze, tas notiek šādi, tu nostājies ielas malā un stādini automašīnas, bet daudzi brauks garām un nestāsies.

Dons kā “stopēšanas guru” jūt, ka trijatā šosejas malā nāksies stāvēt ilgi, tāpēc tiek pieņemts lēmums, lieki laiku netērēt un doties meklēt kājāmgājējus, kas, iespējams, ir arī autovadītāji. Abi satiek Sintiju, kura piekrīt aizvest līdz Cēsīm, tikai viņai jāsatiek mamma. Sintija iepazīstina ar mammu Guntu, un visi nolemj kopā iet apskatīt stādus.

“Mēs laižam uz Cēsīm, viss ir izdevies, mēs iekļāvāmies grafikā,” priecīgi secina Dons, kāpjot Sintijas automašīnā, lai dotos uz Cēsīm. Nepilnu divu stundu laikā abi tiek līdz galamērķim. “Un iepazināmies ar foršiem cilvēkiem,” piebilst Jānis.