“Latgalē paliek stiprākie, kuri dara!” Kārsavas fizioterapeite un “zemeņu magnāte” pierāda, ka laukos dzīve zaļa

Roberts Blass

Autors: Roberts Blass

Bez Tabu raidījuma žurnālists, kurš gatavs iedziļināties un risināt smagas situācijas un noziegumus. Ļoti rūpīgi iepazīstas un izvērtē pieejamo informāciju.

3 komentāri

Iegūstot augstāko izglītību Rīgā, latgaliete Marita Joniņa strādāja algotu darbu lielpilsētā, bet atmeta tam ar roku, atgriežoties dzimtajā Kārsavas pusē. Tur kļuvusi priekšniece pati sev, atverot Kārsavā vienīgo fizioterapeita praksi. Tāpat apgriezienus uzņem rosība ģimenes saimniecībā, kurā ģeometriskā progresijā plešas ogu plantāciju apmēri. Uzņēmīgā Marita, spītējot runām par Latgali kā Latvijas rūpju bērnu, pierāda, ka laukos dzīve var būt zaļa.

Marita Joniņa ir monopoliste – viņa kopā ar kolēģi ārstē latgaliešus Kārsavā vienīgajā fizioterapeita praksē. Ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu darba aparatūras sagādē Marita trešo gadu palīdz līdzcilvēkiem saglabāt neatkarību kustībās.

Marita Joniņa
fizioterapeite, ogu audzētāja

Skolas gaitas un studijas ritēja Rīgā. Tur aizsākās ģimene, bet, gadiem ritot, sapratām, ka sirds nedzīvo pilsētā. Ļoti stipri vilka māju virzienā. Atgriezāmies Latgalē, Rēzeknē atsāku strādāt fizioterapijā. Tur strādāju algotā darbā. Tomēr esmu cilvēks, kuram patīk strādāt pašam sev. Pašam patīk domāt, ko gribu, kā gribu sevi attīstīt, kā gribu pavadīt darba dienu, līdz ar to radās ideja par privātpraksi.

Marita akcentē, ka arī Latgalē, Kārsavas pusē, cilvēki ir tiesīgi saņemt kvalificēta fizioterapeita palīdzību. Piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkiem nebūtu jāsamierinās ar šķietamām “vecuma kaitēm”, ko mēdz norakstīt uz gadu skaitu, bet patiesībā problēmas var palīdzēt izārstēt vai apārstēt izglītots speciālists. Savā kabinetā un mājas vizītēs Marita ārstē visa vecuma cilvēkus. Varena gandarījuma deva ir katrs pateiktais “paldies”.

Marita Joniņa
fizioterapeite, ogu audzētāja

Ja automašīnai ir automehāniķis, tad cilvēkam ir fizioterapeits. Viņš saved kārtībā cilvēka kustīgās “detaļas”, arī tās, kas kādu iemeslu dēļ nekustas. Ja izdodas palīdzēt un pretī saņemu “paldies”, ar to pietiek. Tajā brīdī saproti, ka kaut ko vari. Ļoti strauji esam ieguvuši pacientu loku, turklāt diezgan stabilu. Pacientu pulks visu laiku aug.

Marita būtu ar mieru uzņemt savās darba telpās vēl kādu kolēģi, nebītos arī konkurences, ja tiktu atvērta vēl kāda fizioterapeita prakse. “Ej un dari!” – šādi Joniņa uzmundrina sevi un citus, tai skaitā Latgalē. Viņa uzsver, ka pacientu netrūkst, bet darba roku gan. Maritu skumdina fakts, ka latgalieši, saņemot diplomu lielpilsētā, neatgriežas šajā Latvijas reģionā. Fizioterapeite nepiekrīt populārajam uzskatam, ka Latgale ir Latvijas rūpju bērns.

Marita Joniņa
fizioterapeite, ogu audzētāja

Šeit paliek garā stiprāki. Tiem, kuriem ir vēlme darīt un darboties pašiem. Tāds, kurš negrib neko, arī Rīgā neko nedarīs, meklēs kādu pabalstu. Šeit notiek dabiskā atlase. Ar laiku Latgalē būs stipras, stabilas ģimenes, kuras pašas domās uz priekšu un darīs.

Ārstējot pacientus savā kabinetā, pati Marita justos slikti, ja kādu vasaru nebūtu kārtīgi saēdusies ogas. Par to gan viņai un ģimenei nav jāsatraucas, jo jau vairākus gadus plešas plašumā ģimenes saimniecības “Ceļa Strazdi” zemeņu, krūmmelleņu, aveņu un citu ogu plantācijas, kas apgādā ar vitamīniem ne vien saimi, bet arī citus ogu cienītājus. Arī saimniecības attīstība notikusi ne bez Eiropas Savienības finansiāla atbalsta.

Marita Joniņa
fizioterapeite, ogu audzētāja

Aizraušanās ar ogām sākās vēl pirms fizioterapijas. Sākās ar pavisam nelielu platību. Sapratām, ka tas ir vienīgais no kultūraugiem, kuru audzēšanā mums kaut kas sanāk. Mums arī patīk audzēt un garšo. Šobrīd ir gandrīz divi hektāri. Ja turpinām par Latgali, jā, nav mums tās ražošanas, varbūt tik ātri arī neradīsies no plika gaisa, tomēr tie, kuri darbojas, paliks. Man negribas piekrist, ka Latgale ir pabērns.