Lai nopelnītu naudu autobusa biļetei, Jana un Valters piesakās darbā Ķūļciema pagasta pārvaldē

Agnese Drunka

Autors: Agnese Drunka

Bez Tabu raidījuma vadītāja, kas visiem stāstiem pieķeras ar pieredzējušas žurnālistes krampi.

1 komentārs

Šoreiz “Bez Tabu” stāstu sērijā “Mūsu vietas, mūsu cilvēki” galvenajās lomās divi cilvēki, kuri droši drīkst teikt, ka mīl Latviju. Tie ir – Jana Duļevska un Valters Krauze TV 3 šova “Es mīlu, Tevi Latvija” komandu kapteiņi.

Jana Duļevska, dzimusi Rīgā un bērnību pavadījusi Mežaparkā, bet Valters Krauze dzimis Madonā. Šobrīd gan sevi sauc par rūdītu rīdzinieku. Jana un Valters ir komandu kapteiņi šovā “Es mīlu Tevi, Latvija”, tātad viņi konkurenti, bet ikdienā Jana ar Valteru ir labi draugi. Pazīst viens otru jau gadiem, kopā piedalījušies humora šovā “Savādi gan” un filmējušies filmā “Es mīlu Tavu meitu”. Aicināti piedalīties “Bez Tabu” stāstu sērijā “Mūsu vietas, mūsu cilvēki”, Jana un Valters ilgi nedomā un piekrīt piedzīvojumam ar aizsietām acīm doties uz nezināmu vietu Latvijā.

Acis abiem aizsienam Mārupē, un pēc pusotras stundas brauciena abi acis atsien vietā, kuru rotā uzraksts “Ķūļciems”. Apsolu abus ceļotājus sagaidīt Talsu Sauleskalna estrādē. Iedodu vēl Janai cimdus un cepuri un atstāju vējā un lietū pie Ķūļciema zīmes. Tur arī sākas abu raidījumu vadītāju ceļojums. Vispirms abi pieņem lēmumu doties iekšā ciemā, lai noskaidrotu, cik tālu ir Sauleskalna estrāde un kā turp vispār iespējams nokļūt.

Apturot pirmo pretim braucošo auto, ceļinieki šokē iekšā sēdošos ar jautājumu, cik tālu ir Sauleskalna estrāde. Šoferis ar līdzbraucēju netic jautājuma nopietnībai un domā, ka abi jokdari nes viņus cauri. Nu, nevar taču tā būt, ka divi labi zināmi cilvēki nokļuvuši Ķūļciemā un tagad viņiem jātiek līdz Talsiem. Jana ar Valteru spiesti skaidroties: “Šoreiz ar mums izspēlēja joku, bez naudas un telefoniem atstāja Ķūļciemā, un tagad mums jānokļūst Talsos.”

Šoferaprāt, tas ir neticams stāsts, jo Talsi esot ļoti tālu, savi trīsdesmit kilometri, turklāt autobusa tuvākā laikā arī tai virzienā nebūs. Valters nezaudē optimismu, sakot, ka atradīs Sauleskalna estrādi, lai arī tā ir tālu. Meklēt palīdzību abi dodas uz veikalu, bet diemžēl nesekmīgi. Tur neviena uz Talsu pusi braucēja nesastop. Bez rezultātiem abi paliek, cenšoties noskaidrot, kāpēc vietu sauc par Ķūļciemu.

Arī uz ielas sastaptais puika ar divriteni nav nekāds palīgs. Ne viņš zina, kāpēc Ķūļciemu sauc par Ķūļciemu, ne arī viņa opim ir mašīna, ar ko aizbraukt līdz Talsiem. Nākas piekopt autostopu metodi. Taču neviens no apturētajiem auto negrasās tuvākā laikā braukt Talsu virzienā… Pēc stundas tikai.

Un te atkal Valters saskata labu zīmi – ja ne tagad, tad pēc stundas Talsos abi nokļūs. Tikmēr laimi meklē virzoties Sauleskalna estrādes virzienā kājām.

Izgājuši cauri visam Ķūļciemam Jana ar Valteru pamana autobusu, bet diemžēl šoferis bez naudas un par dāvanām ceļotājus vest nevar, tāpēc abi turpina skaidrot vietas nosaukuma izcelsmi. Vietējā kultūras nama darbiniece beidzot vieš skaidrību: “Ļoti senos laikos, tad, kad visas sievietes staigājušas brunčos, viena sieviete staigājusi biksēs. Un viņai, protams, bijis vaļā ķūlis. Tāpēc arī Ķūļciems. Bet tā ir tikai tāda leģenda. Bet vispār kādreiz šo vietu sauca Gala ciems, jo visi buržuji tajos laikos mukuši uz šejieni. Te apkārt bijis ūdens.”

Klausoties leģendās, garām pabrauc vēl viens autobuss, kura šoferis ceļiniekus par brīvu neved, tāpēc abi dodas uz pagasta pārvaldi. Tur pārvaldes darbiniece netic savām acīm un, noklausījusies Janas un Valtera stāstu par to, kā abi aizsietām acīm “izmesti” Ķūļciemā, sola palīgus sameklēt. Jana un Valters gatavi uz visu, lai tiktu tālāk uz Talsu pusi: “Mums nav ne naudas, ne telefona, bet mēs varam kādu darbu padarīt, grīdas izslaucīt. ”

Pagasta pārvaldes darbiniece tādu upuri nevar pieņemt, vestu pati, bet tikko bijusi Talsos, turklāt nevar pamest posteni. Taču, kad neatrod neviena palīga, nolemj izsaukt kādu, kurš viņu piesegtu. Zvana kolēģei, lai tā atnāk viņas vietā padežurēt, kamēr aizved cilvēkus kādu gabalu uz Talsu pusi.  Kolēģe, tavu brīnumu, jau zina, kādi cilvēki jāved. Acīmredzot bezdrāts telefons Ķūļciemā strādā itin labi.

Pagasta pārvaldes lādzīgā darbiniece ceļiniekus aizved līdz Laucienei, un pati steidz atpakaļ uz darbu. Nākamajā punktā nonākušajiem jau skola rokā, Valters pamana nākamo ciema padomi un zina, ka, ja citādi netiks līdz Talsiem, prasīs palīdzību tur. Taču ilgi nav jāgaida, un apstājas auto, kas abus aizvizina līdz Sauleskalna estrādei. Jana nespēj noticēt veiksmei, un arī Valters pēc ceļojuma ir pārdomu pilns par to, cik cilvēki Latvijā ir atsaucīgi.

Foto

1 komentārs