Francijas garša nav tikai kruasāns un bagete. Bernārs Laranē atklāj savu bērnības garšu

Pievienot komentāru

Francūzis Bernārs Laranē ir kā savdabīga firmas zīme Rīgā – gan ar savu franču maiznīcas konditoreju, gan divriteni, ar kuru viņš manāms galvaspilsētas ielās.  Izrādās, ka Bernārs, kurš dzimis un audzis Francijā, precīzāk, Francijas dienvidos, Latviju par savām mājām sauc nu jau 27 gadus.

Kad pirms divdesmit septiņiem gadiem Bernārs nokļuva Latvijā, viņu visvairāk pārsteidzis tas, ka cilvēki ēd saldējumu arī ziemā. Viņš atceras, ka ziemā ielās pamatīgā spelgonī kundzītes tirgojušas saldējumu un nevarējis vien beigt brīnīties, ka cilvēki ēd saldējumu, kad gaisa temperatūra ir zemāka nekā saldētavā. Pašam no bērnības Francijā atmiņā palikuši mammas gatavotie ēdieni. Bernāra mamma gatavojusi ļoti tradicionālus ēdienus.

Starp citu, Francijā reģions no reģiona atšķiras arī ar garšām. Tā, piemēram, Dienvidfrancijā viņš ēdis daudz pupiņu, pīles gaļas. Vispār franči ēd daudz gaļas. Jautāts, kā pietrūkst, dzīvojot Latvijā, Bernārs teica, ka tādu augļu, kas ir Francijā, bet šeit nav nopērkami. Toties viņš novērtē ieguvumu – gan svaigas ogas, kā Latvijā vasarās netrūkst, tāpat arī sēnes. Francijā sēnes ir, bet tās ir ļoti dārgas, tāpēc cilvēki reti tās ēd. Francijas garšas neatņemama sastāvdaļa ir jūras produkti. Bernārs atklāj, ka majonēzi, lai arī franči ēd labprāt, parasti to gatavo mājās paši. Tāpat Francijā cieņā ir piena produkti, siers. Izrādās, ka jogurtu veikalos ir vairāk nekā divi simti dažādu veidu. Bernārs pamanījis, ka Latvijā nav cieņā sieri ar spēcīgu garšu, kamēr viņš, kad ir dzimtenē, izmanto iespēju ēst aitas sieru, kas esot Dienvidfrancijas firmas zīme. Viņam pašam pie sirds iet Rokforas siers, tieši spēcīgās garšas dēļ.

Latvijā dzīvojot Bernārs iemīlējis biezpienu un griķus.

Bernārs Laranē
franču maiznīcas saimnieks

Man Latvijā ļoti iegaršojies biezpiens, Francijā nav biezpiena, nav arī tāda vārda biezpiens, tas man garšo, man garšo arī griķi, ēdu daudz griķu, kā Francijā nav vispār. Šeit es varu ēst sēnes, Francijā ir sēnes, bet tās ir ļoti dārgas.

Šoreiz Bernārs pagatavos sparģeļus. Francijā sparģeļus neēd katru dienu, tos bauda tikai sezonas laikā, un tā ir delikatese. Tāpēc arī pagatavošana ir ļoti vienkārša, neaizraujoties ar milzu daudzumu sastāvdaļu.

Lai pagatavotu sparģeļus kā Bernāra bērnībā vajadzēs sparģeļus, olīveļļu, balzametiķi, sāli un sinepes. Sāk ar to, ka nomizo sparģeļu kātus, nogriež cietos galus un liek verdošā ūdenī. Vāra kādas 10-15 minūtes. Pa to laiku pagatavo mērci – sajaucot kopā olīveļļu, balzametiķi, sāli un sinepes. Izrādās, ka franči mīl sinepes un ne tikai Dižonas sinepes, bet arī krietni asākas un pikantākas, gluži kā Latvijā zināmās krievu sinepes. Vārītos sparģeļus servē uz šķīvja un pasniedz ar mērcīti.

Vēl Bernārs atklāj, ka Francijas ziemeļos vairāk gatavošanā izmanto sviestu, kamēr dienvidos priekšroku dod olīveļļai. Pagaršojis savus veikumu, francūzis svētlaimīgi noteic, ka tā ir visīstākā bērnības garša.