Ēriks Palkavnieks

Autors: Ēriks Palkavnieks

Komentāri

Ziema Latvijas ainavā nav iedomājama bez aizsalušiem ezeriem un upēm, kur kā sēnes pēc lietus satupuši “bļitkotāji” jeb zemledus makšķernieki. Bez Tabu rubriku ”Ziemas darbi” sāk tieši ar bļitkošanas aroda apgūšanu. Par pirmo pieredzi zemledus makšķerēšanā, tikšanos ar aroda profesionāli un filmēšanu ziemīgajos laikasptākļos dalās Bez tabu žurnālists Ēriks Palkavnieks.

Kā jau lielākajai daļai iedzīvotāju, arī mans stereotips par zemledus makšķerniekiem ir aptuveni šāds – sēž visu laiku pie viena cauruma cerībā uz lielo lomu. Nekā nebija! Viss ir daudz citādāk, protams, ja tam pieiet profesionāli. Tieši tāpēc kā konsultantu pieaicinu Normundu Grabovski – copes ekspertu ar vairāk nekā 40 gadu stāžu.

Tiekamies pie Mazā Baltezera – tur viņš ir atvedis ASV izlasi, kas gatavojas pasaules čempionātam zemledus makšķerēšanā, kas februāra beigās notiks tieši Baltezerā.

Esmu saģērbies vairākās kārtās un tieku pie Normunda sarūpētā pamatekipējuma – mazas makšķerītes (tieku piekodināts to nesalauzt, jo citādi pašam būs jālien pakaļ āliņģī), kastes ar 20 gadus senu vēsturi, kārbiņu ar tārpiem un urbi. Pirmā lieta, kas jāizdara – jāpārbauda ledus biezums. Uz pārējiem makšķerniekiem nevajadzētu paļauties:

”Tas, ka viņi tur sēž, neko nenozīmē. Tie ir amerikāņi un var sēdēt arī uz ūdens”, nosaka Normunds, iedodams man oranžu ledus urbi.

Neveiklām kustībām netālu no krasta veicu kontrolurbumu. Tālāk seko pirmā nepatīkamā lieta – ir jāiebāž roka aukstajā ūdenī un ar to jāsatausta, cik biezs ir ledus. To arī izdaru – apmēram 20 centimetri. Lai būtu droši atrasties uz ledus, biezumam jābūt vismaz 10 centimetri. Ledus ir drošs un man tiek dots konkrēts uzdevums – izvilkt zivi.

Nedaudz ir sajūta, ka esmu atstāts likteņa varā, jo biju cerējis uz nelielu apmācību, taču pašam jātiek ar visu galā, jo Normunds aiziet savās darīšanās. Man nav ne jausmas, kur urbt, tāpēc dodos tuvāk pārējiem makšķerniekiem, taču, ievērojot solīdu distanci, lai galu galā nebūtu kauns – ne man, ne arī viņiem.

Āliņģis manā izpildījumā tiek izurbts gandrīz profesionāli, nākamais solis – maltīte zivīm. No kastes izvelku vienu mazu, sarkanu bezmugurkaulnieku – šīsdienas pusdienu piedāvājumu zivīm. Kad pusdienas ir uz āķa, atliek to visu laist iekšā āliņģī un pēc nostāstiem gaidīt, kad kaut kas raustās.

Vienīgā problēma ir tā, ka man viss raustās jau no tā, ka trīc rokas, jo pirksti jau ir diezgan atsaluši, servējot pusdienas zivīm. Tievo auklu, kurā karājas āķis, velkot garāku, lai nav makšķere jābāž ūdenī, ir bail pārraut un vispār ir sajūta, ka daru visu tieši tā, kā nevajag, tāpēc dodos pie meistara.

Normunds ātri izstāta pamatlietas: ”Nolaid līdz gruntij, šūpo augšā lejā – piesaisti kaut kā zivju uzmanību.” Kā jau sapratāt – viss manis darītais bija nepareizi.

Sāku atkal visu no sākuma. Taisu vaļā pusdienu kasti un servēju tārpus uz āķa. Galvenais šajā brīdī ir sevi neuzdurt – nedaudz gan uzduru, jo ir tā, ka pirkstus jau diezgan vairs nejūt. Durot tas ir it kā labi, jo neko nejūt, tikai vēlāk secinu, ka pirksts arī ir nedaudz uzdūries. Arī tālāk viss iet kā smērēts – kamēr ritinu vaļā plāno auklu, kurā ir iekārts tārps, tas jau ir paspējis piesalt pie ledus.

Labi, ka Normunds to neredz. Kā jau noprotat, darbojos ļoti aktīvi. Starp citu – zemledus makšķerēšana patiesībā ir ļoti aktīva nodarbe, jo, lai noķertu daudz zivju, dienā tiek izurbti pat 100 āliņģi. Bet man pietiek ar vienu, lai pārrautu auklu – nokārtu galvu dodos pie Normunda, atceroties viņa teikto man sākumā – nesalauz, jo citādi pašam būs jālien pakaļ āliņģī! ”Jā, malacītis, tiešām pārrāvi.

Viņa tev pat ir piesalusi. Viņa tev ir sasalusi tā, kā pat šodien nevarēja sasalt”, secina Normunds. Tagad saprotu, ka bāzt iekšā āliņģī visu makšķeri nebija prāta darbs. Labā ziņa ir tā, ka Normunds visu salabo zibens ātrumā un dod man vēl vienu iespēju.

Tieku piesēdināts pie cita āliņģa un vēlreiz izeju apmācības kursu: ”Laid auklu līdz gruntij, kamēr tā ir iztaisnojusies. Tad šitā pamāni to zivi, liec viņai saprast, ka tu te esi” Normunds stāsta, lēnām, vienmērīgi, bet ārkārtīgi filigrāni kustinot makšķeri augšā lejā. Tāda tirināšanas māksla – tomēr ļoti gaumīgas tirināšanas māksla.

Tā nu es dažas minūtes tirinu makšķeri, liekot zivīm par sevi manīt, un vienā brīdī…laikam ir! Sirds sāk sisties straujāk, velku tievo auklu ārā no āliņģa, vismaz tagad, Ērik, neko nesačakarē! Un, jā – te tā ir! Mana pirmā izvilktā zivs! Turklāt vēl ziemas copē! Esmu laimīgs! Piecus gramus liels (mazs – laikam būtu īstais vārds) asarītis… Noņemu to no āķa un palaižu atpakaļ.

Bet uzdevums ir izpildīts! Īsais rezumē – tas nav tik vienkārši, kā izskatās, jo ir jāprot daudz un dažādu knifu, jāpārvalda elegantā makšķeres tirināšanas māksla un jārēķinās, ka būs ļoti nosalušas rokas. Ejot prom no ledus, nāk prātā kadrs no ”Limuzīna Jāņu nakts krāsā” – mammu, puika foreli noķēris! Kā tad…

Foto

Lasi vēl