Apdraudētas priedes Baltijas jūras piekrastē! Mežu zinātāji sit pie trauksmes zvana

Agnese Drunka

Autors: Agnese Drunka

Bez Tabu raidījuma vadītāja, kas visiem stāstiem pieķeras ar pieredzējušas žurnālistes krampi.

8 komentāri

Lai parādītu, cik aktuāla ir priežu izzušanas problēma Baltijas jūras piekrastē, mežu zinātāji ved “Bez Tabu” uz Kurzemes piekrasti, kur tieši tāpat kā citviet valda strikti noteikumi saimniekošanai piejūras mežos. Vieta netālu no Melnsila pludmales lieliski parāda, ka līdzšinējā saimniekošana neļauj priedēm augt leknām un stiprām. Te uzskatāmi var redzēt, ka vietumis priedes nīkuļo un divdesmit gadu laikā izaugušas knapi pāri metram.

Kā norāda Latvijas Lauksaimniecības universitātes meža fakultātes profesors Dagnis Dubrovskis, tad daļā piejūras mežu ir ideāli apstākļi, lai augtu lekni virši, bet ne priedes, tās te vienkārši nīkuļo. Viņaprāt, tas nav produktīvs meža apsaimniekošanas veids, ja skatāmies uz mežu ilgtermiņā.

Iemesls ir tas, ka piecu kilometru aizsargjoslā pie Baltijas jūras priežu apsaimniekošanā valda īpaši noteikumi, kas neļauj brīvu roku rosīties meža kopējiem. Normatīvie akti neļauj veikt kailcirtes jeb mežu atjaunošanas cirtes. Šeit priedi drīkst cirst tikai izlases veidā, turklāt ļoti ierobežotās teritorijās, proti 0,2 ha platībās. Šis fakts krietni apgrūtina priežu izdzīvošanu, jo jaunajām priedītēm nav iespējams “izcīnīt ” savu vietu zem saules, turklāt bez saules priede nevar izaugt.

Turpretī citiem kokiem šādu ierobežojumu nav, neņemot vērā to, ka lapu koki, piemēram, šādos apstākļos aug un izaug krietni vieglāk.

Ēriks Bērzkalns
Zilokalna iecirkņa mežkopis

Priedīte ir prasīga pret sauli un gaismu, bet te priedēm ir daudz konkurentu.

Un sekas tam ir mežs, kurā priedes aug, jā, bet saules tām pietrūkst, līdz ar to tās ir diezgan paknapas. Mežkopis to lieliski demonstrē, parādot dabiskās atjaunošanās teritorijā vienu 20 gadīgu priedi, un tad aizved mūs paskatīties, kāda izskatās priede, kas ir cilvēka stādīta un apkopta un uzpasēta. Atšķirība ir kā diena pret nakti. Ja viena ir knapi pāri metram izaugusi, tad otra pamatīgi izstiepusies kā garumā, tā stiprumā.

Ja ļauj kokiem augt dabīgā vidē, tad gaismas un barības vielu pietiek vien dažām priedēm, turpretī pārējām ir jācīnās par izdzīvošanu. Visticamāk, ka dabas sargātāji teiks, tā ir normāla parādība, kad izdzīvo stiprākais, kamēr mežkopji ir citās domās.

Dagnis Dubrovskis
LLU meža fakultātes profesors

Mums ir jāsabalansē dabas aizsardzība ar ekonomiskajām un sociālajām funkcijām, kas ir mežam. Līdz ar to mums šeit jāļauj saimniekot, tā, lai nākotnē te būtu stipras un kvalitatīvas mežaudzes, kas ražotu daudz skābekli un būtu ainaviski skaistas.

Mežinieki vēlas zemi izmantot lietderīgi arī pie jūras. Kā norāda Zemkopības ministrijā, tad izveidojusies paradoksāla situācija, ka cirst var, lai arī nelielās teritorijās, bet var, toties nedrīkst stādīt jaunas priedes.

Lai piejūras mežos varētu rosīties jēgpilni, sava cīņa jāizcīna būs Zemkopības ministrijā. Te gan uzsver, ka argumentētās diskusijās un izglītojot sabiedrību tomēr izdosies nonākt pie visiem pieņemama risinājuma, gan tiem, kuri mežu sauc par atpūtas vietu, gan tiem, kuri tur saskata bioloģisko daudzveidību, un tiem, kuri saimnieko mežā arī pie jūras.