Tēvs un dēls – pilsētas autobusa šoferi un pārinieki

Pievienot komentāru

Pilsētas autobusu pārvalde Berlīnē aicina pilsētniekus balsot par sabiedrisko autobusu un Berlīnes īgno vadītāju iekļaušanu UNESCO mantojuma sarakstā. Rīgā šāds balsojums gan vēl netiek veikts, taču arī pie mums ir tradīcijām bagāts sabiedriskais transports. “900 sekundes” tikās ar autobusa vadītājiem tēvu un dēlu, kuri abi strādā pārī vienā maršrutā.

Mārtiņš ir Lešinskis jaunākais, kurš kopš 2018. gada strādā par autobusa vadītāju Juglas autobusu parkā: “Tas man arī pašam ļoti patīk. No rīta piecelies, izdari visu, ap 14.00, 15.00 jau esi mājās, un visa diena brīva. ”

Juglas autobusu parkā Mārtiņu jau sagaida Arnolds jeb Lešinskis vecākais. Šādā veidā Mārtiņš no rīta un Arnolds, vakarā strādājot, esot labākais veids, kā saglabāt labas attiecības, jo tēvs un dēls abi arī dzīvo vienā mājā.

“Tur jau tas labākais, es viņu reti redzu. Uz piecām, sešām minūtēm ieraugu un miers. Brīvdienās ir tā: “Oh, trīs brīvas dienas, kā es izdzīvošu.”

Tagad vadītāja krēslā sēžas Arnolds, kurš turpinās vadīt autobusu līdz pat teju pusnaktij. Viņš pirmo reizi pie pilsētas autobusa stūres sēdās 1981. gadā. Taču par pilsētas vēstures mantojumu sevi saukt tomēr nevēlas, drīzāk par pilsētas daļu.

Arnolds vēl atceras, kā bija braukt ar vecajiem, dzeltenajiem “Ikarus” autobusiem: “Tik daudz kā “Ikarusā” varēja salīst, es domāju, ka šajā nemaz nevarētu salīst iekšā. Stūma no pieturām viens otru iekšā, lai ielīstu.”

Tagad autobusi ir daudz tukšāki un, protams, ērtāki. Arnolds ir braucis arī tālos braucienos ar tūrisma autobusiem, tomēr atgriezies uz pilsētas autobusiem. Tie viņam esot tuvāki sirdij.