“Zebra” skaidro: kāpēc ceļmalas grāvji Latvijā tiek veidoti tik stāvi un bīstami?

12 komentāri
“Zebra” skaidro: kāpēc ceļmalas grāvji Latvijā tiek veidoti tik stāvi un bīstami?
EKRĀNUZŅĒNUMS

Iepriekšējā raidījumā bija replika par to, ka ceļmalas grāvji Latvijā kļūst stāvāki un bīstamāki. “Zebra” uzrunāja atbildīgos, lai noskaidrotu, kāpēc tas tā ir un kad tas reiz beigsies?

Kāds ceļu projektētājs, kurš vēlējās palikt anonīms, skaidro, ka konkrētajā gadījumā projekta uzdevums, rokot grāvi, bijis atrisināt ūdens atvadi: “Kāpēc mēs neuzstādījām barjeru? Tāpēc, ka izvērtēja riskus, bija žēl naudas un vēl kādi apstākļi. Kāpēc nerakām grāvi seklāku un tālāk? Tāpēc, ka nepietika zemes.”

Gan ceļu projektētājs, gan “Latvijas valsts ceļu” pārstāve Anna Kononova norāda, ka drošāks risinājums būtu izrakt ne pārāk dziļu, bet platu grāvi, taču galvenā problēma šajā situācijā ir tā, ka valstij nepieder pietiekami plata ceļu nodalījumu josla.

Ceļu projektētājs saka, ka šajos darbos tiek ņemts vērā riska faktors jeb tas, cik lielas vispār ir iespējas iebraukt grāvī: “Iespējams, šajā vietā grāvī iebrauks viens cilvēks pa 100 gadiem, varbūt pa 50 gadiem. Tas neattaisno tās vienas barjeras uzlikšanu.”

Uz “Zebras” iebildi, ka tas neattaisno arī to, ka grāvis ir pārāk stāvs, viņš liek noprast, ka nevar būvēt grāvi ārpus izstrādātā projekta. “Uz valsts galvenajiem autoceļiem tā josla vēl ir puslīdz ok, bet uz P ceļiem tā josla ir ļoti tuvu… Bieži vien žogi ir līdz asfalta malai un tur pat fiziski vairs nav iespēja neko izdarīt.”

Kononova vērš uzmanību, ka gar valsts ceļiem ir izveidotas arī daudz komunikācijas – gāzei, optiskajiem un elektriskajiem tīkliem: “Ja mēs vēlētos risināt šo zemju jautājumu būtu jāparedz vieta arī visu kabeļu, cauruļu un citu lietu ieguldīšanai. Ir iespējams izdarīt, taču jautājums ir par cenu un to, vai mēs esam gatavi tam, ka būvēsim pavisam mazāk, bet daudz drošāk.”

Neizskatās, ka tuvākajā laikā izdosies atbrīvoties no stāvajiem grāvjiem. Risinājums ir barjeras, taču tas ir dārgi, līdz ar to tās, visticamāk, uzstādīs tikai vietās, kur tas ir ļoti nepieciešams, bet tur, kur situācijas ir “tā pa vidam”, acīmredzot neliks.

Šī situācija atgādina epizodi filmā “Cīņas klubs” – ja automašīnas bieži avarē un šoferi mirst, tad jāskatās, vai tas nosedz apdrošināšanas izdevumus, vai cilvēki tiesājas un tad attiecīgi pieņem lēmumus – uzlabot vai neuzlabot automašīnas. Tieši tik ciniski – mērām, cik iebrauks grāvī, un, ja iebrauks par daudz, tad domāsim, bet – ja ne, tad iztiksim, kā ir.

Vairāk par tematu – raidījuma “Zebra” sižetā