Komentāri

Gada aukstajos mēnešos, dodoties uz darbu un no tā ar auto, bieži sanāk braukt pa tumsu, un šādos apstākļos gājējus nereti ir ļoti grūti pamanīt. Ziemā gājēji būs vēl tuvāk brauktuves malai, jo ceļmalā būs kupenas. “Zebra” skaidro atšķirības starp dažādiem atstarotājiem un veic vairākus eksperimentus, pārliecinoties, ka pat ļoti sīkas nianses patiešām var glābt dzīvību.

Atstarotāji ir visdažādākie – ir redzētas cepures, šalles, mēteļi un bikses ar atstarojošajiem materiāliem. Galu galā, arī daudz apspriestās dzeltenās vestes. Ko no tā visa un kurā situācijā labāk izvēlēties?

Ja atstarojoši materiāli ir uz apģērba, tas liek domāt, ka cilvēks strādā dienestā, kas rosās uz ielas, tāpēc daudziem šādi apģērbi nepatīk. Tomēr arī tā pati banālā veste ir labs risinājums, ja tumsā iznāk kādu gabalu iet pa ceļa malu. Vestei ir vairāki plusi: tā vienmēr nostrādā, jo pat dullākajiem braucējiem tā asociējas ar Ceļu policiju, tā ir redzama no visām pusēm, un veste ir arī ļoti kompakta – to var ielikt, piemēram, kabatā vai somā.

Ja gadās neparedzēta situācija un nav līdzi atstarojoša apģērba, var izlīdzēties ar mobilo telefonu, kam ir iebūvēts lukturītis vai vismaz spīdīgs ekrāns. Dzirdot, ka tuvojas auto, var paspīdināt telefonu, šādi dodot signālu šoferim. Tomēr der atcerēties – ja šādā situācijā kāds zvana un gājējs nolemj uz zvanu atbildēt, viņu, visticamāk, vairs nevarēs redzēt. Šādos gadījumos ir ieteicams paiet nost no ceļa.

Iespēju, kā padarīt sevi redzamu tumsā var izdomāt vienmēr, un to var arī tie, kam nav telefona. Ir arī aerosols, kuru, uzpūšot uz apģērba, tiek radīts atstarojošs efekts, turklāt ir aerosoli, kas paredzēti arī dzīvniekiem – piemēram, suņiem vai zirgiem. “Zebra” izmēģināja šo metodi, uzpūšot aerosolu uz drēbēm, taču, kā secinājām, ir nepieciešama krietna “deva”, lai efekts patiešām būtu labi redzams tumsā no attāluma. Šajā ziņā krietni efektīvāks izrādījās dzīvniekiem domātais aerosols.

“Zebra” veica arī cita veida eksperimentu, pārbaudot, cik tālu auto var redzēt cilvēku bez atstarotājiem. Kā izrādās, ļoti gaišā naktī šī distance ir aptuveni 30 metri, taču laika apstākļi var būt dažādi un jārēķinās, ka, piemēram, miglā redzamība būs krietni mazāka. Līdz ar to aktuāls ir jautājums: vai, ieraugot gājēju bez atstarotājiem, distance līdz viņam ir pietiekama, lai izvairītos no sadursmes?

Apstāšanās ceļu veido divi nogriežņi – reakcijas laikā veiktais ceļš un pats bremzēšanas ceļš. Vidējais reakcijas laiks autovadītājiem ir viena sekunde. Tātad – tas ir laiks, kurā auto tuvojas šķērslim ar to pašu ātrumu un joprojām nebremzē. Šo ceļu ir viegli aprēķināt: 50 km/h tas ir gandrīz 14 m/s, bet 60 km/h tas ir 16.6 m/s. Savukārt bremzēšanas ceļš no 50 km/h ir vismaz 14 metri.

Izvairīties uz ceļa var tikai no tā, ko redzi. Apstāšanās ceļš no 50 km/h uz sausa asfalta ir 28 metri, tātad pastāv iespēja apstāties pirms notiek sadursme. Tomēr, ja auto šādā situācijā brauc ar 60 km/h, elementāri matemātiski aprēķini liecina, – pat ja gājējs tiks pamanīts 30 metru attālumā, viņš tiks notriekts ar ātrumu 41 km/h. Tas nozīmē, ka tikai 10 km/h lielāks ātrums rada būtisku atšķirību. Bet, ja reakcijas ceļš tiek rēķināts pie 90 km/h, kad tas ir 25 m/s, sanāk, ka tumšo gājēju vispirms notriec un tikai pēc tam sāk samazināt ātrumu. Pie 100 km/h sekundē tiek veikti gandrīz 28 metri, tātad samirkšķinot acis vai nošķaudoties varam pat neredzēt, kas atsitas pret auto.

Un arī, šķērsojot ceļu tad, kad ir visi atstarotāji, ir jāņem vērā slīdamība. Veicot 14 metrus garu distanci pa sausu asfaltu un ledu, “Zebra” pārliecinājās, ka ir atšķirības – šī distance attiecīgajos apstākļos tika mērota 3,5 un 5,5 sekundēs. Varētu domāt, ka divas sekundes nekas tāds nav, tomēr, ņemot vērā iepriekš minētos rādītājus, ja, skrienot pāri ceļam, kļūdīsieties aprēķinos par to, cik tālu atrodas auto, sekas var būt nepatīkamas.

Lasi vēl