“Nav tie sliktie puikas.” Motociklisti īpašā labdarības braucienā izvizina neredzīgos

3 komentāri

Jau par tradīciju kļuvusi labdarības akcija, kas motobraucienu radīto spriedzi ļauj izjust vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem. Daudziem no pasākuma dalībniekiem šāda iespēja ir pirmo reizi mūžā un sestdien baudīt vēju līdzbraucēji devās uz Upesciema pusi.

Iespēja izbaudīt motociklu sniegto adrenalīnu cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir jau otro gadu. Organizatori atzīst, ka pasākums ātri kļuvis populārs un gan līdzbraucēju, gan spēkratu vadītāju šogad esot krietni vairāk nekā pērn.

Aizvadītajā gadā pasākumā piedalījās aptuveni 50mit motobraucēju. Šogad to ir jau gandrīz simts.

“Atsauksmes ir ļoti fantastiskas. Cilvēki, kas zvanīja teica: “Tas bija fantastiski, es pagājušogad piedalījos, šogad atkal piedalīšos.” Ir, kas baidas, bet mazāk. Bija tie, kas zvanīja un teica: “Pagājšogad es baidījos, bet šogad es nebaidīšos”,” stāsta pasākuma koordinatore Kristīne Grigule.

Kluba “Nekādi labie” prezidents Atis Lamberts stāsta, ka atrast motobraucējus nav bijis nekādu grūtību un nākamgad gribētāju, visticamāk, būs vēl vairāk: “Teiksim atklāti, bija vienkārša tā lieta. Visi, kas varēja, kam nebija uz darbu jāiet, tie varēja atbraukt. Es domāju tas ir kārtējais pierādījums, ka moto braucēji nav tie sliktie puikas, viņi ir gatavi atbalstīt jebkāda veida tādu labdarības pasākumu.”

Maršruta sākums bija Juglā, Neredzīgo ciematā. Kad katram stūrmanim bija atrasts līdzbraucējs un izrunātas visas drošības instruktāžas, motokolonna, ar aptuveni 60 kilometru loku, devās uz Upesciema stadionu. Tur notika dažādas aktivitātes, kas stūrmaņiem palīdzēja iejusties vājredzīgo ādā.

“Ļoti jauki, liels mocis, ļoti iespaidīgi. Man kā mazam cilvēkam tas bija ļoti ekstrēmi,” par piedzīvoto stāsta Beāte.

“Es kā neredzīgs cilvēks esmu pieradusi ar balto spieķi vai suni pavadoni iet pa trotuāriem. Te pēkšņi vaļēji un atklāti braucam pa Tallinas šoseju. Tas ir tā interesanti,” norāda Ieva.

Ikviens no līdzbraucējiem atzīst, ka nākamgad noteikti saviem draugiem un paziņām ieteiks izmantot iespēju sēsties moča mugurā. Tāpat viņi neslēpj pateicību par sagādāto iespēju.

“Saku ļoti lielu paldies, ka cilvēki atrod laiku, ka velta mums laiku. Nu es uzskatu, ka tā ir misija, jo mēs neredzīgie paši to nevaram izdarīt. Mēs kaut ko tādu varam izdarīt tikai ar otra cilvēka palīdzību,” norāda Ieva.

“Nebaidaties, izmēģinat, braucat un nenožēlosiet. Vēju vajag izbaudīt,” iespaidos dalās Andris.

Arī sastaptie vēja brāļi atzīst, ka pasākumā piedalās labprāt, un dalība labdarības akcijās viņiem nav sveša.

“Mēs daudz labdarības akcijās piedalamies, daudz akcijās. Mēs esam bērnunamā bērnus vizinājuši arī vairāki klubi kopā kādus gadus atpakaļ. Ja kaut kur uzaicina, mēs vienmēr braucam,” norāda motobraucējs Andrejs.

“Pasažieris ir ļoti priecīgs un tas arī rada pašam prieku,” saka motociklists Jānis. “Es piedalos otro reizi, pagājšgad arī biju. Vajag tiem cilvēkiem palīdzēt, es uzskatu,” rezumē Edvīns.