Fotoradari Latvijā: drošības elements vai tomēr naudas avots valsts budžetā?

3 komentāri

Fotoradari uz Latvijas šosejām un apdzīvotās vietās jau ir pierasta lieta. Grūti pat noticēt, ka kopš to uzstādīšanas nav pagājuši pat 10 gadu. Un, ja runā par stacionārajiem, proti, tiem, kas nemainīgi stāv vienā un tajā pašā vietā, drīzāk bauda sabiedrības uzticību, nevis kritiku.

“Es uzskatu, ka fotoradariem ir jābūt, un viņi ir visā pasaulē. Ne pa velti tie tiek uzstādīti vietās, kur jāsamazina auto vidējais ātrums,” uzskata “Drošas braukšanas skolas” direktors Jānis Vanks.

Ceļš līdz tiem gan bija mokošs un pat skandalozs. 2011. gadā stacionāru, kā arī pārvietojamo radaru iegādi un uzturēšanu uzticēja Latvijas-Vācijas kopuzņēmumam ”Vitronic Baltica un Partneri”. “Toreiz pēc līguma bija tā, ka privātajam pēc līguma pašam šī sistēma bija jāievieš un no iekasētā soda [saņem] 30%. Pārējais – valsts budžetā,” norāda bijišais iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (JV)

Vēlme gūt peļņu tūlīt noveda pie tā, ka uzņēmums aizrāvās ar pārvietojamajiem radariem, izpelnoties kritiku, ka nereti tie izvietoti vietās, kur autovadītāji, lai arī ātrumu pārkāpj, taču bīstamību satiksmei nerada. Turklāt kavējās stacionāro radaru uzstādīšana. Pēc ilgām diskusijām valdība nolēma līgumu lauzt.

Taču jau tad iezīmējās dilemma – sadarbības pārtraukšana nozīmē robu valsts budžetā. Un tad ātruma mērīšanas ierīču uzstādīšanu valsts nolēma veikt pati.

“Nākamais projekts jau tika veidots uz tāda principa, ka to realizēs valsts iestāde – CSDD. Un katrs projekts nes līdzi izmaksas, un pretim bija jāliek prognozētie ieņēmumi. Par atskaites punktu tika ņemti vērā skaitļi, kas bija pirmā projekta laikā. Skaidrs, ka tie bija provizoriski cipari,” turpina Kozlovskis.

Dažu gadu laikā stacionāro radaru skaits Latvijā no 14 vienībām sasniedzis simtu. Un iepriekš pieņemtos plānos ir pie apaļā skaitļa neapstāties.

Nākamā gada valsts budžeta veidošanas procesā Iekšlietu ministrija konstatēja, ka nonākusi situācijā, kas nereti ir vērojama valstīs, kas pārāk paļaujas uz ienākumiem no saviem naftas laukiem. Kamēr barela cena ir augšā, budžets pildās. Bet, kad tās krīt, sāk brukt arī iepriekš gatavotie plāni.

Citiem vārdiem – pēdējos četros gados ieņēmumu līkne no iekasētajām soda naudām bija augšupejoša. Šobrīd, gads gan vēl nav beidzies, taču aiz muguras ir arī aktīvākais pārkāpumu gadalaiks – vasara, ieņēmumi strauji sarūk. Kāpēc tas noticis – šobrīd var tikai minēt. Ceļu remonti posmos, kur tie uzstādīti, vai autovadītāju ieradumu maiņa.

Taču fakts – naudas ir stipri mazāk, publiskajā vidē pat pieļaujot varbūtību, ka, ja tendence saglabājas, var tikt apdraudēta ne tikai jaunu bet arī esošo radaru uzturēšana.

“Uz 2019. gadu mēs esam iekasējuši piecus miljonus eiro, tas ir vairāk nekā radaru uzturēšanas izmaksas. Bet tā nauda nonāk kopējā katlā, valsts budžetā,” akcentē iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens.

Sarunā ar LNT Ģirģens ir mīkstinājis pozīciju, kuru vēl šīs nedēļas laikā iepriekš bija paudis ministrijas valsts sekretārs Dimitrijs Trofimovs, kuru varētu tulkot sekojoši – nav soda naudu, nav arī radaru. Interesanti, ka šī ziņa netika uztverta ar sajūsmu. Drīzāk – neizpratni.

“Esmu priecīgs dzirdēt, ka radari neienes tik daudz naudas, cik bija domāts. Tātad – ievērojam satiksmes noteikumus. Tātad – ātrums ir mazinājies. Manuprāt, tā ir laba zīme,” piebilst Vanks.

Šobrīd visu simts Latvijā esošo stacionāro fotoradaru apkalpošana, kas sevi ietver maksājumus par elektrību, programmatūru, tās apkalpošanu, fizisku soda apstrādi un nosūtīšanu autovadītājiem, izmaksā ap trim miljoniem eiro gadā.

Teorētiski varētu paļauties, ka pēc gada iekasējamība atgriežas vecajās sliedēs, taču ministrs vēlas veikt izmaiņas. Atteikties no paļaušanās un pat soda apmēru plānošanas, bet esošo un potenciāli nākotnē plānoto mērierīču izdevumus fiksēt.

“Jebkurš cilvēks, kurš pērk auto, rēķinās, ka jāveic apkope, jāmaina riepas, jāiziet tehniskā apskate, – tie ir pamatotie objektīvie izdevumi. Tas pats attiecas uz radariem – ja valsts uzskata, ka nepieciešams uzturēt esošos radarus, tad valstij bāzē jāliek summa, kas ir objektīva, adekvāta, nevis, pārmaksājot kādam, un nav jāpaļaujas uz sodiem un potenciāli iekasējamo naudu.”

Saskaņā ar statistiku visbiežāk sodi piemēroti par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu līdz 20 km/h virs konkrētajā ceļa posmā maksimāli atļautā braukšanas ātruma.

Tāpēc pastāv vēl viens, taču – nepopulārs ceļš ienākumu kāpināšanai. Paraugoties uz praksi Baltijas mērogā tieši šajā kategorijā, Latvijas sodu politika ir mērena, kuru varētu celt.

“Es uzskata, ka, uzstādot radaru, ieņēmumiem jābūt nulle, kas gan ir utopija. Bet radara funkcijas ir, nevis pelnīt naudu, bet nodrošināt, lai autovadītāji ievērotu atļauto ātrumu un samazinātu CSNg skaitu,” papildina Ģirģens.

Ministrs arī noliedz, ka tagad būtu plāns samazināt radaru toleranci, kas nekur nav atrunāta, taču vidēji svārstās ap 10 kilometriem stundā virs atļautā. “Tas radars nav naudas pelnīšanas mašīna vai komersantu klondaika. Jāizbeidz šī politika.”

Kopumā radaru ieviešana un efektivitāte ir apstiprinājusies, liecina Iekšlietu ministrijas ziņojums valdība. Tā, piemēram, ceļa posmos, kuros radari ir uzstādīti, negadījumu skaits samazinājies par 43%, savukārt bojāgājušo skaits vēl vairāk – par 87%.

Pozitīvo ietekmi apstiprina Ceļu satiksmes un drošības direkcijā (CSDD). Ar domu atpakaļceļa vairs nav.

Nākamgad bija plānots sākt jaunu stacionāro ātruma mērierīču uzstādīšanas kārtu. Tiesa, ar vienu atkāpi – paralēli 50 reāliem fotoradariem uzstādīt 50 mulāžas. Tādus pašus kā īstie, tikai bez tehnikas pildījuma.

Taču jau nākamgad, kā plānots iepriekš, tos, visticamāk, neuzstādīs. Tā paša iemesla dēļ – neplānoti samazinājās prognozētās ienākumu apjoms no soda naudām.

Cerības, ka nauda varētu tikt atrasta jau nākamā gada budžetā, ir niecīgas. Runa drīzāk ir par nākamo vai aiznākamo gadu. Turklāt, jāņem vērā, ka arī esošā infrastruktūra noveco.

Vidēji fotoradara mūžs ir 7-8 gadi. Tātad – pirmo uzstādīto mērierīču nomaiņa jāsāk īstenot pēc trim gadiem.