Dzīvnieku patversmes darbinieces dvēseles kliedziens: Vai, ziedojot patversmei, cieš bērni un pensionāri?

0 komentāri

“Es, Lolita Roze, dzīvnieku patversmes Labās mājas administratore, kā emocionāla būtne, ideāliste ar sakāpinātu taisnības izjūtu, pēdējās dienās “cepos”, “cepos” un “uzcepu” tādu kā “patversmes darbinieces dvēseles kliedzienu”,” raksta patversmes Labās mājas darbiniece, kura ir sašutusi par to, kāda attieksme Latvijā valda pret līdzcietību pret četrkājainajiem draugiem.

Par “cepieniem” pie rakstiem par dzīvnieku patversmēm

Pagājušajā nedēļā sociālos tīklos pāršalca vēsts par 10 jaundzimušiem kucēniem, kas tika atrasti izmesti uz ielas un nogādāti patversmē. Lūdzot siguldiešus ziņot par aizdomām, kurās mājās noziegums pastrādāts, un cerot atrast arī pašu māmiņu, patversme lūdza palīdzību kucēnu izbarošanā. Tika nosaukta summa, jā, ne maza, taču pilnīgi reāla. Kā jau vienmēr, kad patversmes lūdz palīdzēt finansiāli, daudzi komentētāji sāka zākāties. Ikreiz, lasot šādus komentārus, skumji kļūst. Šoreiz gribu skumjas nomainīt pret izskaidrojumu.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Vai, ziedojot patversmei, cieš bērni un pensionāri?

Kad dzīvnieku patversmes lūdz palīdzību, visi “cepieni” par nepabarotajiem bērniem, no dzīvokļiem izliktajiem cilvēkiem, bez zālēm mirstošajiem pensionāriem utt. ir nevietā! Kāds, piemēram, šo kucēnu izbarošanai bija sakars ar valsts vai pašvaldības maku? Vai no valsts kases tika lūgts tūkstotis kucēniem? Palīdzēt, ziedojot naudu vai brīvo laiku, ir katra indivīda brīva griba: gribu un palīdzu bērniem, gribu un palīdzu bomžiem, gribu un nepalīdzu nevienam! Ja reiz uz pasaules ir radīts cilvēkbērniem, suņiem, kaķiem mātes piena aizvietotājs, tātad ir pierādīts, ka tas ir labāks nekā parastai piens. Protams, var mēģināt izbarot ar ūdenī izmērcētu rupjmaizi, taču beidzot jāsaprot, ka dzīvnieku pasaulē viss maksā tik, cik maksā. Desmit jaundzimušu kucēnu izbarošana ar mātes piena aizvietotāju maksā vairāk nekā tūkstoš eiro, kuces sterilizācija maksā 50 -70 eiro, dzīvnieka īpašnieks, kurš izmet savu kustonīti kā nevajadzīgu vai slīcina viņas bērnus un tiek pieķerts, sodīts – maksā 10 – 350 eiro. Tikai šī soda naudas summa var ieplūst pašvaldības vai valsts kabatā un tālāk iztērēta bērnu pabalstiem. Bet mēs, pārsvarā kuces un kaķenes sterilizēt negribam, sodus, kad tiekam pieķerti, maksāt negribam, toties ar samazgām citus apliet, kad lūdz atsaukties palīdzēt tos, kas vēlas, tur esam pirmie. Ja tev nav naudas, neņem dzīvnieku – tik vienkārši!

Jā, patversmes ir pārvērtušās par cilvēkiem piederošu mājdzīvnieku “izgāztuvēm”, taču tas nenozīmē, ka dzīvnieki patversmēs dzīvo kā izgāztuvēs, ēdot kartupeļu mizas, guļot izpuvušos matračos, neārstēti, blusaini, vairojoties. Tāda ir realitāte, ka patversmēs dzīvnieki dzīvo daudz labākos apstākļos, saņem daudz kvalitatīvāku aprūpi nekā daudzās diemžēl saimnieku mājās. Tam tā nevajadzētu būt! Un šie labākie apstākļi patversmēs tiek panākti nevis no valsts naudas, bet pamatā tomēr no ziedotāju (gan naudā, gan graudā, gan laikā) palīdzības. Lūdzu, beidzot taču ielāgojiet, ka Latvijā nav nevienas no valsts budžeta uzturētas patversmes! Nu jau daudzas pašvaldības arī pārsvarā mēdz apmaksāt dzīvnieka uzturēšanu patversmē tikai 14 dienas, nevis uztur pašas patversmes! Rīgā neviena no trim patversmēm vairs nav Rīgas domes uzturēta!
Toties cik visu Latvijas pašvaldību līdzekļi (tātad nodokļu maksātāju nauda, kas neaiziet bērniem, pensionāriem, izglītībai, veselībai utt.) tiek tērēti tā saukto suņķērāju un policistu darba apmaksai, reaģējot uz nemitīgajiem izsaukumiem par klaiņojošiem suņiem – jūsu, mīļie, nepieskatītajiem suņiem – tas gan būtu apspriežams jautājums un tur varētu šūmēties. Tiesa, tad sanāktu “šūmēties” un zākāties pašiem par sevi…

Vai agresīvs suns nododams adopcijai?

Šobrīd atkal sociālajos tīklos sacelta ažiotāža: patversme, ja saimnieks neatradīsies, iemidzinās agresīvu suni. Un samazgas atkal pār patversmi sāk gāzties: “slepkavas”, “sunim tādam, lai kurš katrs nevar pieiet klāt, arī jābūt – nedrīkst tādu suni iemidzināt”, “suns nav vainīgs” utt..
Suns tiešām nav vainīgs. Arī patversme nav vainīga, ka dzīvnieka, kuru atveda policija, īpašnieki miera vējos turpina dzīvot, par savu nu jau trīs nedēļas pazudušo suni, neliekoties ne zinis. Meklējot īpašnieku, apzināti tika pierakstīts par iespējamo eitanāziju, cerot: tas liks saimnieka sirdij sažņaugties, pasteigties suni glābt. Pirmkārt, jau glābt no mokām, ko dzīvnieks cieš patversmē – tāpēc jau viņš uzvedas neadekvāti, ka patversmes vide viņā raisa šausmas. Krimuldas pusē ļaudis sarosījās: informēja par kaimiņmājās redzētiem līdzīgiem suņiem, vienās rējējs izrādījās pazudis. Ģimene atsteidza uz patversmi, bet – ne viņu pazudušais draugs.

Skaistulis viennozīmīgi nav ilgstoši klaiņojis – brangs (būs vairāk nekā 50 kg), kažoks spīd un laistās, sauso barību ēd negribīgi, bet gaļiņu labprāt paņems. Un pēc mirkļa zobus atņirgs… Trīs nedēļu laikā sunim esam pielabinājušies tiktāl, ka divi patversmes darbinieki, kājām bailēs trīcot, tomēr jau spēj rējēju izvest pastaigās. Taču par savstarpēju uzticību šis stāsts vēl nav. Laiks rādīs…

Kārtējās saceltās ažiotāžas dēļ uzskatu par nepieciešamību informēt:

• Lielas daļas Latvijas iedzīvotāju joprojām izteikto vēlmi pēc agresīviem sargsuņiem Labās mājas neatbalstīs! Domāju, šo viedokli atbalsta arī daudzi mūsu kolēģi…

• Lēmumi par agresīvu vai slimu dzīvnieku eitanāziju patversmē netiek pieņemti darbinieku vidū (patversmē strādā visdažādāko profesiju pārstāvji un brīvprātīgie). Šādi lēmumi top, dzīvnieku izvērtēšanā iesaistot speciālistus – kinologus, vetārstus. Domāju, šādi strādā arī daudzi mūsu kolēģi…

• Labo māju adopcijas politika ir strikta: dzīvnieki netiek atdoti turēšanai ķēdē (tā grauj suņa psihi, veicina neprognozējamu uzvedību); adopcijai netiek atdoti agresīvi dzīvnieki (kā kodēju līdz mājām aizvest? tur ķēdē iekarināt un ēdambļodu ar slotas kātu piestumt?…); adopcija tiek atteikta cilvēkiem, kuriem nav izpratnes par dzīvnieku labturību (piemēri nav tālu jāmeklē – kaut vai iepriekš pieminētās Siguldas kucītes īpašnieks). Domāju, šādi strādā arī vairāki mūsu kolēģi…

Ko īsti nozīmē dzīvnieka labturība?

Dzīvnieka labturība nav tikai mājas, ēdambļoda, būda, ķēde. Labturība ir saimnieka atbildība par sava dzīvnieka veselību (ārstēt kad slims, regulāri vakcinēt, attārpot, atblusot, sterilizēt), psiholoģisko stāvokli (apmācīt, mazināt esošās agresijas izpausmes, iesaistīt ģimenes aktivitātēs – pastaigas, spēles, vienkārši būt līdzās savam dzīvniekam, nevis atstāt kūtspakaļā ķēdē vai pieļaut klaiņošanu, nekontrolētu vairošanos). Labturība ir arī dzīvnieka īpašnieka atbildība par savu četrkāji līdzcilvēku un likumu priekšā.

Mēneša laikā mēs, pēc savas iniciatīvas, reaģējām uz diviem (laukos, visticamāk, ikdienišķiem, jebkurai Latvijas patversmei un atbildīgam saimniekam kliedzošas neprātības) gadījumiem: no vienām mājām, kurās mīt divi sirmgalvji, atvedām 17 savairotus dzīvniekus (10 pieauguši suņi, 7 kaķi), divi suņi palika, no otrām – trīs suņus, otra trijotne, pēc 88 gadus vecās saimnieces pieprasījuma, tika atstāti, jo gados veci suņopji, visi ķēdēs dirn. Laukos jau bez suņa nevar – bieži dzirdēts arguments. Labi, nevar, bet… Abos gadījumos šie nav vientuļie pensionāri – tika piesaukti bērni, mazbērni, kuri varēja palīdzēt katrā mājā pa vienai kucītei sterilizēt, lai beigu galā nerastos šāds kvantums negribētu dzīvnieku… Ķekavas patversme Mežavairogi, Daugavpils, Saldus, Alūksnes patversmes nenogurstoši varētu dalīties bēdu stāstos par dzīvnieku NElabturību daudzās jo daudzās Vidzemes, Zemgales un Latgales puses mājās. Tukuma patversme ik dienu publisko traģiskus stāstus par sava novada ļaužu bezatbildību. Slokas patversme, kuras teritorijā it kā daudz turīgo ļaužu mājas, arī slīgts pamesto, novārgušo dzīvnieku kvantumā. Par Rīgu, kā lielāko suņinieku apdzīvoto vietu, nemaz nerunāsim: suņķērāji, reaģējot tikai uz akūtiem izsaukumiem, katru dienu noķer 2-5 klaiņojošus suņus un Ulubele piebāzta līdz 200 (!) suņiem ik dienu. Kad vairs nespēj uzņemt – ved pie mums. Ziniet, nu tad gan ir ko turēt, viņus visus apkopjot, izstaidzinot, dakterējot. Tas nav normāli, rīdzinieki!!!

Šķiet, lieki piebilst, ka visiem ir saimnieki, vien ārpus Rīgas mazākajai daļai, Rīgā – vairāk kā pusei suņu atnāk pakaļ īpašnieki un tad redzams, ka nomācoši lielākajai daļai suns savu mūžu nav vakcinēts, attārpots, par sterilizāciju, reģistrēšanu un nodevas nomaksāšanu nemaz nerunājot un, ka šiem cilvēkiem naudas nav. Nav ne sev, ne suņam. Tad kāpēc dzīvnieks iegādāts? Reizēm žēl, ka nav iespējams iemūžināt tipāžus, kas ir šie saimnieki un bieži ļoooti sirds sāp, kad suni šādiem ļautiņiem nākas atdot.

Kā no šādiem dzīvnieku īpašniekiem un jaunajiem gribētājiem atlasīt tiešām krietnus saimniekus? Maldās ļaudis, kuri uzskata: visas patversmes labprāt dzīvniekus tik dod prom, lai nav liekas barojamas mutes. (Ticiet, lielākā daļa komentāru par nepieklājīgajām, rupjajām, neatsaucīgajām patversmēm un to darbiniekiem, kurus nevar pat tuvumā dzīvniekiem laist, kuriem nav sirds, jo esam nežēlīgi, neiejūtīgi, negribam glābt utt,. pamatā atskan nevis brīžos, kad apmeklētāji būtu izdzirdējuši rupjo: “Ejiet d…”, bet izdzirdot īso: ”Nē!”. Nē – adoptēt! Nē – uzņemt! Nē – esam slēgti! Nē – nav vietu! Nē – mums tāda kārtība! Nē – paspēlēties! Nē – pabarot!)

Protams, ir vēl patversmes, kas strādā, dalot dzīvniekus pa labi un kreisi neapzinoties, ka šāds adopcijas princips bezatbildību vairo ar bumeranga efektu. Tomēr, zinot šīs jomas ”virtuvi”, var apgalvot: vismaz puse Latvijas patversmju (nejaukt ar biedrībām, kurām nav patversmju statusa un nekādas juridiskas atbildības!) tomēr izvēlas saviem aprūpējamajiem tās ģimenes, kurām grib uzticēt dzīvnieku. Jā, mēs mēdzam kļūdīties saimnieku izvēles jautājumos, un tad dzīvnieks ātri atgriežas patversmē.

Taču patversmes nav tiesīgas kļūdīties, izvērtējot suņu psiholoģisko stāvokli, tātad – agresivitāti! Jo mēs, patversmes, nevis internetvides komentētāji esam atbildīgi par dzīvnieka jaunā saimnieka, viņa ģimenes un citu līdzcilvēku drošību. Nedod die”s, piedzīvot dienu, kas austu ar plašsaziņas līdzekļu izplatītu ziņu: ”Pirms pāris dienām no patversmes adoptēts suns sakož bērnu” ar visām no šādas traģēdijas izrietošām sekām… Tad jau labāk, lai virsraksti vēsta: ”Patversmē eitanizē īpašnieka nemeklētu agresīvu suni” un komentētāji šūmējas: ”Saimnieks pats jāeitanizē!”. Ko tur liegt, arī patversmēs strādājošajiem nereti gribētos ”iemidzināt” daudzus dzīvnieku īpašniekus un pat potenciālos gribētājus…

P.S. Līdzīgs “dvēseles kliedziens”, cik noprotams, jau no suņa saimnieka skatpunkta, ir atrodams internetdzīlēs un datēts ar 2013. gada martu. Diemžēl nekas, pilnīgi nekas divu gadu laiku Latvijā nav mainījies.

0 komentāri
Kā atrast dāvanas, izvairoties no Ziemassvētku kņadas?

Kā atrast dāvanas, izvairoties no Ziemassvētku kņadas?

Ir pieņemts domāt, ka Ziemassvētku laikam ir jābūt mierīgākajam un klusākajam laikam gadā. Tomēr pirmssvētku periods parasti ir pilns ar steigu, simts darbiem, pirkumiem, rosīšanos virtuvē un nebeidzamiem sarakstiem. Kā iegādāties Ziemassvētku dāvanas, lai tas nepārvēršas galvassāpēs?

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas