Vairs negribu, nevaru un nespēju – ar izdegšanas sindromu sirgst arvien vairāk cilvēku

0 komentāri

Vairs negribu, nevaru un nespēju – šādus vārdus savai dzīvei un tam, kas līdz šim tajā piešķīra jēgu, visā pasaulē saka arvien vairāk cilvēku. Viņi sūdzas par nogurumu, nespēku, nepatiku un motivācijas zudumu, bet ārsti to skaidro ar augošu stresu un neaizmirst piebilst mūsu gadsimta izplatītāko slimību  – veģetatīvā distonija.

Tomēr jau pusgadsimtu to pasaulē pazīst kā izdegšanas sindromu. LNT Ziņu moderatore, žurnāliste Daina Lipiniece pētīja, kas tas ir un kāpēc ar to saskaras arvien vairāk cilvēku, ne tikai ārsti vai glābēji, kuru ikdienā ir milzīga atbildība par cilvēku dzīvību?

”Sākotnēji maldīgi domāju, ka ir vienkārši pārgurums vai nespēks. Emocionāli nekas vairs nesaistīja, nesagādāja prieku un neraisīja interesi, norobežojos no visiem, pat saviem tuvākajiem. Arī veselība sāka reaģēt, iedzīvojos alerģiskās reakcijās, kurām konkrētu iemeslu ārsti nevarēja atrast… Viss it kā ir kārtībā, tomēr spēka nav. Tad sāku vēl vairāk sevi piespiest celties un iet, bet kļuva tikai grūtāk. Pilnībā pazuda motivācija un viss kļuva apgrūtinoši.”

Tā raksta Dace, kas piekrita par savu izdegšanas pieredzi pastāstīt vēstulē. Vairāki LNT uzrunātie cilvēki par šo tematu runāt kameras priekšā negribēja. Šie pārdzīvojumi un izjūtas ir dziļi personiski un, visticamāk, emocijas joprojām ir sakāpinātas un ir grūti runāt par notikušo publiski. Iespējams arī, ka tā ir neērtības sajūta par diagnozi, kuras robežas joprojām ir tik izplūdušas, vai kauns par savu it kā bezspēcību un vājumu.

Par izdegšanas sindromu pasaulē runā kopš 70.gadiem, kad ASV sāka pētīt brīvprātīgos, kas strādāja ar narkotiku atkarīgajiem un sociālos darbiniekus.

Dažādos pētījumos parādās, ka vidēji trešā daļa strādājošo visā pasaulē sirgst ar izdegšanas sindromu (IS), mediķu vidū šis procents ir vēl par 10 punktiem augstāks.

Ir izveidots vesels saraksts ar profesijām, kas ir riska augšgalā – ārsti, psihologi, policisti, ugunsdzēsēji, sociālie darbinieki – tie ir palīdzības sniedzēji, cilvēki, kas savā darbā pārsvarā saskaras ar citu cilvēku ciešanām. Taču izdegšanas riskam ir pakļauti arī tie, kas ikdienā strādājot ar cilvēkiem nepiedzīvo tik galējas situācijas – skolotāji, menedžeri, arī mācītāji, uzņēmumu vadītāji, apkalpojošās sfēras darbinieki. Tāpat arī jauni darbinieki, kam sevi vēl jāpierāda, un radošo profesiju pārstāvji.

Teologs Juris Cālītis uzsver – problēma rodas tad, kad cilvēks sev ir izveidojis kādu aplamu paštēlu, pieņēmis kādu sabiedrībā kultivētu priekšstatu par to, kas ir apgūtā profesija, taču ar laiku tas atduras pret realitāti un tā izrādās nepanesama.

Galvenais secinājums ir viens – tikai katra paša spēkos ir fiksēt negatīvās izmaiņas un pateikt Stop! Sākumā sev un tad arī citiem. Ja jūs nerunāsiet, neviens neuzzinās, kas ar jums notiek. Jūs teiksiet – es nevaru atļauties mainīt vai zaudēt darbu, man ir ģimene, kredīti, saistības.  Bet – tas ir apburtais loks, kuru pārcirst var tikai katrs pats. Jo pastāv risks sabrukt zem lielā atbildības sloga. Un varbūt citur vai citādi būs daudz labāk nekā zaudēt prātu vai sevi.

Skaties video!

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas