Zolitūdes traģēdijas vaininiekiem ar cietumu vien būs par maz, uzskata cietušo ģimenes

0 komentāri

Šonedēļ sāktā Zolitūdes traģēdijas prāva uzplēš sāpīgas brūces. Bojāgājušo tuviniekiem, kuri atzīst – pat cietumsodi vainīgajiem mierinājumu nesniegtu.

Šonedēļ tiesa sāka izskatīt Zolitūdes traģēdijas prāvu. Uz apsūdzēto sola ir deviņas personas, kuras prokuratūras ieskatā ir atbildīgas par Maxima lielveikala sabrukšanu un 54 cilvēku bojāeju.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Cietušo emocijas ir dažādas – no neticības notiesājošam spriedumam līdz atziņai, ka apsūdzētie jau ir sodīti – ar pazemojumu visas Latvijas priekšā. Tā uzskata Daniela Burdukeviča. Pirmdien būs viņas 19 gadu jubileja, un jau otro gadu viņa to sagaidīs bez savas mātes. Ģimene uz mūžiem šķīrās Zolitūdes veikalā. Liktenis saudzēja Danielas māsu, kas arī atradās Maximā, vien pāris metrus no saldējumu vitrīnas, kur izdzisa trīs bērnu mātes dzīvība.

2013. gada 21. novembris triju bērnu mātes Jūlijas Burdekevičas dzīvē bija pēdējā diena. Viņa ieminējās, ka iepriekšējā naktī redzējusi sliktu sapni, tomēr neviens to neuztvēra nopietni. Vakarā viņa nolēma iepriecināt meitas, un aiziet uz veikalu pēc saldējuma. Līdzi devās arī jaunākā māsa Diāna. Abas mierīgi staigāja pa veikalu, nemaz nenojaušot, ka pirms tam vairākkārt skanējusi signalizācija, kas uz to brīdi jau bija atslēgta. Kad iegruva jumts, māti un meitu šķīra vien pāris metri. Diānai paveicās, bet māte pazuda zem gruvešiem.

Trīs diennaktis visas trīs meitas, tētis Genādijs, paziņas, kaimiņi un radi stāvēja pie veikala drupām. Par sajūtām tuvinieki raksta grāmatā Atceries Zolitūdi.

To, ko mēs pārdzīvojām šajās stundās, nevar izteikt vārdiem. Tikai trešajā dienā, kad atbrauca lielāka pacelšanas iekārta un izdevās pacelt plāksni, mūsu Jūliju atrada, un mums pateica, ka viņa ir mirusi. Kad mēs to izdzirdējām, viss kļuva kā palēninātā filmā un viss kļuva melns. Divus gadus pēc notikušā, Jūlijas meita Daniela kā cietusī apmeklēja pirmo Zolitūdes traģēdijas tiesu.

“Ielikt cietumā? Labi, iesēdinās. Pasēdēs, iznāks ārā. Tā bija slepkavība. Viņi nogalināja 54 cilvēkus. Cietumsoda ir par maigu. Tas ir pazemojums visas Latvijas priekšā. Un, manuprāt, viņi jau ir sodīti. Mūsu visu acīs viņi jau to ir saņēmuši, tikuši sodīti,” viņa saka.

Līdzīgās domās ir Renāts, kurš traģēdijā zaudēja savu audžutēvu, Andreju Burvi. Traģēdijas lieciniece un cietusī ir viņa māte Aļona, kuras rakstītais grāmatā liek nodrebēt šermuļos: “Es paskatījos zālē, un ieraudzīju, kā daļa jumta sāk grūt, nospiežot un pārgriežot cilvēkus. Ātrums bija nenormāls. Atkal ieskatījos vīra acīs, sapratu vienu: tas ir viss. Acīs bija mīlestība, sāpes, asaras un atvadīšanās. Grūdiens plecā, es tieku izmesta pie veikala Siberika. Tajā pašā laikā redzu, kā dzelzs sija lido manam vīram uz galvas, to pārgriežot. Jumts sāk spiest mūs, kā prese. Esmu visa asinīs, un uz betonā iespiestajām kājām guļ pazīstama kurpe.”

“Pēc šīs traģēdijas ir jābūt mācībai. Lai cilvēki saprastu, un nekad neatkārtotu šādas kļūdas. Ar cietumu vien, būs par maz,” teic Renāts.

Lielākā daļa traģēdijā cietušo par notikušo vairs nespēj runāt. Laiks kaut nedaudz ir dziedējis brūces, kuras uzplēst vairs nav spēka. Tikmēr tiesvedība rit savu lēno, birokrātiski smagnējo gaitu, kas mirušo tuviniekiem ir kā smags akmens uz sirds, ko viņi nevarēs novelt vēl gadiem..

Foto:

 

Skaties video!

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas