Sirmgalve pēc 74 gadiem atgriežas Šķirotavas stacijā, no kuras izsūtīja viņas ģimeni

1 komentārs

Hēliju Staņislavsku un viņas ģimeni uz Sibīriju izsūtīja viņas dzimšanas dienā – 19. jūnijā. Pirmo reizi pēc 74 gadiem viņa apmeklēja Šķirotavas staciju, kur sākās viņas skaudrais ceļš.

Svētdien tiks pieminēti komunisma genocīdā cietušie. Latvijā vēl ir apmēram 500 cilvēku, kuri var izstāstīt skaudro pieredzi par izvešanu uz Sibīriju 1941. gada jūnijā. Šai neiedomājamai nežēlībai nav tautības, tā bija konkrēta laikmeta vara, taču mūsdienās jādara viss, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos – šādās pārdomās pēc 74 gadiem liktenīgajā vilciena stacijā dalījās Hēlija Staņislavska.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Šī ir pirmā reize, kad pēc 1941. gada deportācijām, Hēlija Staņislavska atkal ir Šķirotavas stacijā, no kuras aizvijās skaudrais ceļš uz Sibīrijas plašumiem.

“Septiņdesmit četrus gadus atpakaļ mani atveda uz šo vietu tieši manā dzimšanas dienā, mūs saņēma 19. jūnijā, jo izsūtīšana turpinājās ilgāku laiku. Tad, kad mani naktī modināja, mamma un teica – palīdzi saģērbt brālīti, es ģērbšu māsiņu, atbrauks mums pakaļ. Es teicu, ka nekur nevaru braukt, man ir dzimšanas diena,” atceras sirmā kundze.

Lai arī pagājis ilgs laiks, Hēlija stāsta, ka aizmirst un piedot pieredzēto nevar. Nav atbildes arī uz jautājumu – kāpēc tik maziem bērniem atņemta iespēja uzaugt dzimtenē. “Pirmo gadu mums vēl bija, ko ēst. Un pēc gada mums vairāk nebija, ko ēst. Sākās bads, mēs bijām pliki, nabagi, basi un badā. Un tad mēs kādus divus trīs gadus ēdām tikai zāli,” par necilvēcīgajiem apstākļiem stāsta izsūtītā sieviete.

Vēsturnieks Kārlis Dambītis skaidro, ka deportācijas un Otrais pasaules karš ļoti lielā mērā izmainīja Latvijas iedzīvotāju sociālo un arī izglītības struktūru, un šīs sekas spēcīgi atbalsojas vēl aizvien mūsdienās.

“Šie cilvēki bija ieguvuši izglītību, vēl svarīgāk – daudzi bija ieguvuši pieredzi, ģimenes pieredzi, kā veidot, kā uzturēt savas saimniecības, un lielā mērā šī pieredze, kuru var pārmantot. Kuru nevar iemācīties, kuru var tikai pārmantot – tā tika iznīcināta šādā veidā,” viņš saka.

Hēlija Sibīrijā zaudēja gan tēvu, gan brāli, taču mamma svešumā sasirga un kļuva paralizēta. Tobrīd desmit gadus vecā meitene skaitīja lūgšanas, lai – kā viņa pati saka – mammiņa neaiziet, un bērni slimniecei nesa Sibīrijas mežos salasītās ogas un lakšus.

“Un mamma tik tālu atlaba, ka mēs atgriezāmies pēc 16 gadiem Latvijā, un, kad viņai palika 80 gadi, es viņai nopirku klavieres, un viņa līdz 90 gadiem spēlēja vēl klavieres, jo viņa konservatorijā mācījās,” teic Hēlija.

Šobrīd ik pa laikam Hēlija savu dzīvesstāstu stāsta skolās vēstures stundā un ir aizkustināta, ar kādu vērību un interesi viņā klausās skolēni. Sākumā viņa neticēja, ka pietiks stāstāmā visai mācību stundai.

“Es biju pārsteigta! Stundu bērni sēdēja klusu, nevienas skaņa nebija, un pēc tam – kādi nāca jautājumi, es pilnīgi biju šokēta tāpēc, ka viņi ir klausījušies. Es esmu sajūsmināta par šodienas jaunatni, tā ir mūsu nākotne, es arī viņiem to saku – to nekad nedrīkst atkārtot, tas nedrīkst atkārtoties, un viņi klausās.”

Okupācijas muzejā, kas glabā daudzus represēto svešumā līdzi paņemtos un pēc tam atpakaļ uz dzimteni atvestos priekšmetus, saka – miera laikā ne mirkli nedrīkst pazaudēt modrību, lai nekad neko tādu nepieļautu.

Skaties video:

1 komentārs

TOP komentāri

  • dina
    +2

    dina

    kur sākās viņas skaidrais ceļš.---varbūt žurnālistiem vajag iemācīties rakstīt , bet ar ko gan šī laika mazu bērnu izaugšana svešumā atšķiras no tās - pamest dzimteni tagat liek valdības (mūsu ) nostāja un bezatbildība , tas atkārtojas un ir skumji par ģimenēm , maziem bērniem kas ir latvieši bet valdības dēļ , jau dzimst un runā svešā valodā , lai izdzīvotu

    16.06.2015 00:41

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas