Reanimatologs Kļava par eitanāziju: Kas tev ir devis tiesības uzturēt šīs ciešanas?

21 komentārs

Nedziedināmi slimais Viesturs, kurš pēc pusotra gada ilgas cīņas ar rīkles vēzi sapratis, ka viņa dzīves loks ir noslēdzies, šobrīd uzņēmies tādu kā misijas lomu – ar savu stāstu, ar savu piemēru veicināt sabiedrībā diskusiju, lai arī Latvijā beidzot tiktu atļauta eitanāzija.

Viesturs LNT Ziņu Top 10 stāsta, ka pašlaik medicīnā nav līdzekļu, lai varētu šo slimību uzvarēt. Nevēlēdamies mocīt sevi, savus mīļos, nespējot izturēt vairs slimības radītās ciešanas un mokas, 45 gadus vecais Viesturs ir pieņēmis lēmumu – izstāties no dzīves medicīniski asistētā pašnāvībā. To legāli var izdarīt Šveicē, kas pazīstama kā eitanāzijas tūrisma galamērķis.

Šī pēdējā dzīves ceļazīme maksā 10 tūkstošus eiro. Vēža nomocītais Viesturs lūdza cilvēku atbalstu, lai īstenotu šo savu pēdējo vēlēšanos. Nauda tika savākta dažu dienu laikā. Kas ziedoja vienu eiro, desmit, kas simts, 500. Kāds ziedotājs Viesturam rakstīja: “Ieskaitīju mazumiņu, esmu pensionārs. Es jūs ļoti labi saprotu, mans dēls aizgāja 21 gada vecumā ar limfomu. Lai cik tas smagi, atbalstu jūsu izvēli.”

Video: LNT Ziņu Top10 sižets

LNT Ziņu Top 10 ar Viesturu un viņa sievu Sandru tikās dienā, kad kļuva zināms – visa nepieciešamā summa eitanāzijas veikšanai ir savākta. Kā pierādījums tam, ka Viestura vēlme nav neveiksmīgs joks, ir kurjera ierašanās, kas paņem kārtējo dokumentu kaudzi, nosūtīšanai uz Šveici. Viesturs norāda, ka formalitāšu kārtošana aizņems mēnesi. “Kad es šo lēmumu pieņēmu, man kļuva daudz vieglāk dzīvot,” teic Viesturs.

LNT

LNT

To, ka ilūzijas par veiksmīgu atveseļošanos zaudētas, saprot arī Viestura sieva Sandra Svara, kas kopā ar dzīvesbiedru šai slimībai ir gājusi cauri soli pa solim.

Tas nebūtu normāli, ka teiktu, ka piekrītu, ka cilvēks šādu soli izvēlas, bet tam, kam es piekrītu – akceptēju cilvēka izvēli, ja tu esi pieaudzis tev ir tiesības pieņemt lēmumu. Tā ir vieduma, tā ir pieaugšanas pazīme, es respektēju viņa lēmumu. Es būtu laimīga, lai man dzīvē nekam tādam nebūtu jānotiek, un nebūtu tāda lūguma,” teic Viestura sieva.

Šis ir bezprecedenta gadījums Latvijā, kad izskanējis lūgums ziedot naudu nevis veselības glābšanai, bet, lai palīdzētu cilvēkam nomirt. Un tas sacēlis īstu viedokļu vētru. Sabiedrībā raisās diskusija par iespēju eitanāziju legalizēt arī Latvijā.

Reklāmas eksperts Ēriks Stendzenieks uzskata, ka ir jāsāk plaša diskusija par šo problēmu, piesaucot savu ciltskoku, kurā bijuši pietiekoši daudz onkoloģisku gadījumu ar skumju iznākumu, sirdzējam izjūtot milzīgu garīgu un fizisku diskomfortu.

“Prakse Latvijā vienkārši nosaka, ka neārstējamam pacientam bieži vien uzpliķē pa muguru un saka – laidies mājās, tev te slimnīcā vairāk nav ko darīt,” norāda Stendzenieks.

Pieprasījums pēc valsts apmaksātas paliatīvās aprūpes – kas nozīmē sāpju atvieglošanu, psiholoģisku un garīgu palīdzību, šobrīd krietni pārsniedz piedāvājumu. Visbiežāk ar vēzi mirstoša cilvēka aprūpi uzņemas tuvinieks mājas apstākļos. Turklāt ne tikai slimnieka kopšanu, bet arī medicīnisku aprūpi, jo speciālista algošanai vienkārši nav naudas.

LU Medicīnas fakultātes docente Solvita Olsena norāda: “Latvijas situācija ir katastrofāla cilvēkiem, kuriem ir neārstējamas slimības un kuriem ir jācieš, jo mums paliatīvā aprūpe cilvēkiem nav pieejama, ja viņiem nav naudas. To aprūpi, ko mums par valsts līdzekļiem piedāvā, es nevaru saukt par paliatīvo aprūpi. Ja mums ir jāstāv garā rindā un tad mums valsts apmaksā septiņas dienas.”

Tiesībsargs Juris Jansons pauž viedokli, ka “eitanāzija Latvijā nav iespējama, kas ir zināmā mērā paradoksāla no tā aspekta, ka pašnāvība ir atļauta, taču šādos ārkārtīgi sarežģītos gadījumos, kad arī gala rezultāts ir prognozējams, iespēja aiziet cilvēka cienīgi nav, kas ir ārkārtīgi nepareizi”.

Eksperti norāda, šobrīd Latvijā visi ir nolaiduši acis un aizspieduši ausis un problēmu izliekas neredzam, nedzirdam. Tiesībsargs gan uzskata – nozares ministrijai par to ir jādiskutē kopā ar profesionāļiem.

“Ja runājam par vēža slimniekiem, kur paliatīvā aprūpe Latvijā ir bezcerīga, tās ir situācijas, kur es noteiktu, ka Latvijā straujiem soļiem ir juridiskais ietvars jāveido, lai to varētu veikt,” teic Jansons.

Uzskatot, ka cilvēkam ir tiesības neciest mokas līdz pat savai nāvei, reanimatologs Pēteris Kļava iestājas par eitanāziju. Tikai, viņaprāt, šis jautājums ir jāizlemj profesionāļiem, nekādā ziņā ne sabiedrībai.

“Nekad nebūs tā, ka pusotram miljonam cilvēku, kas vēl Latvijā palicis, tagad visiem patiks šis viedoklis. Tā nekad nebūs. Mums nav jāpakļaujas neprofesionālu cilvēku emocionālam postpadomju viedoklim, kā viņam liekas, kā jādara. Bet tad, kad tu redzi, kad tavs bērns cieš mēnešiem, nedēļām agonijā, nevar paelpot un tu to gribi uzturēt. Kas tev ir devis tiesības uzturēt šīs ciešanas. Dievs, baznīca, likums? Kad cilvēks vienkārši grib nomirt. Un mēs te tagad civilizēti neļausim to izdarīt. Un tas skaitās garīgi un juridiski?” pauž Kļava.

Mediķu vidū gan nav vienotas nostājas. Viedokļu sadursme arī viņu vidū. Onkoloģijas centra ārste psiholoģe Maija Kārkliņa iestājas pret eitanāziju.

“Šobrīd noteikti nē, mēs neesam ne morāli, ne materiāli, ne juridiski uz to gatavi. Padomājiet paši, ja mēs tagad atļausim eitanāziju, ko tik mums neradīsies doma eitanizēt, labāk fantāziju šajā jomā nedarbināt es domāju,” uzskata Kārkliņa.

Viņa ir pārliecināta, ka mūsdienu medicīnā teju 100 % sāpju var noņemt. Turklāt, viņasprāt, nedziedināmi slimo aprūpe Latvijā ir augstā līmenī. Jautājums tikai, vai visiem pieejama. Un tas, ka ik pa laikam kāds pacients nodaļā izsaka lūgumu, mocības beigt ar eitanāzijas palīdzību, viņasprāt, ir tikai zināšanu trūkums un bailes.

“Parasti tas ir saistīts ar nesakārtotu terapiju, un pamatā tam ir sāpes, un, ja cilvēkam sāp, ir domas par pašnāvību, ja cilvēku atsāpina, domas aiziet otrā, trešā, ceturtā plānā,” teic Kārkliņa.

Eitanāzijas legalizācija jebkurā gadījumā ir politiska izšķiršanās, un tam, pēc veselības ministra teiktā, – Latvija vēl nav gatava.

Veselības ministrs Guntis Belēvičs norāda, ka “Veselības ministrijas dienas kārtībā ir pilnīgi citi uzdevumi”.

Tikmēr Viestura vēlmi akceptējis arī viņa mācītājs. Un tas nozīmē, ka arī baznīcā ir dažādi domājoši cilvēki. Ne visi ar kategorisku nostāju pret šādu nāves veidu. Arī Viestura sieva, tiekoties ar garīdznieku, saņēmusi atbildes un saviem jautājumiem.

“Manas bažas jeb nespēja akceptēt eitanāziju kā tādu, tur es saņēmu atbildes – ja tas izaugsmes ceļš ir noiets un, ja cilvēks paliek tikai mokoties ar fiziskām sāpēm, tai brīdī viņam tā garīgā izaugsme vairs nenotiek. Un tas nav tas plāns, tāda plāna nav šai dzīvē,” norāda Sandra.

21 komentārs

TOP komentāri

  • Zanda
    +14

    Zanda

    Nepiekrītu onkoloģijas ārstei, jo par fiziskām sāpēm vairāk sāp apziņa, ka vienīgais, kas Tev atlicis, ir gulēt un gaidīt kad šī nožēlojamā eksistence beigsies. Nav vairs ne sapņu, ne cerību, ne nākotnes plānu... Tavs ķermenis ir pārvērties par graustu un nastu gan pašam, gan citiem.

    24.04.2016 23:44

  • Aina
    +10

    Aina

    Esmu nokopusi vairākus savus mīļos cilvēkus, tās aiziešanas mokas ir ...smagas, tas ir par viegli teikts. Ir smagi slimajam un smagi tuviniekiem, kuriem ir grūti palīdzēt. noskatīties un klausīties, kā slimais to vien saka, ka varētu aiziet, ka ātrāk beigtos tās mokas. Es par eitanāziju. Tā onkoloģijas daktere, ja viņai, nedod Dievs,pienāktu tā smagā slimība, viņai jau nebūtu jāmokās, tur būtu viss darīts, lai būtu viegla aiziešana.

    25.04.2016 19:36

  • Jana
    +10

    Jana

    Vīrs nomira ar kakla vēzi, tāda pati diagnoze, kā Viesturam. Neskaitāmas reizes gulēja paliatīvajā nodaļā , protams, par savu naudu. Mocības neaprakstāmas, nevienam to nenovēlu...Nekādu terapiju nevar piemērot, lai , kā nodaļas psiholoģe mēģināja pārliecināt, uzlabotu dzīves kvalitāti, tas viss ir muļķības, nevajadzētu cilvēkus maldināt, tas pat nav godīgi...

    25.04.2016 16:50

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas