Realitāte 19. gadsimtā: latviešiem Rīgā nepārdod alu, jo viņi to pasūtījuši latviski

0 komentāri

Sociālajā tīklā Facebook klejo rakstnieka Augusta Deglava romāna Rīga izvilkums, kurā aprakstīta situācija: latviešiem Rīgā nepārdod alu un sarkanvīnu, jo kungs to pasūta latviešu valodā.

“Pēc plašu rezonansi ieguvušā skandāla, kad ārste neapkalpoja pacientu krievu valodā, man atausa atmiņā interesants fragments no A. Deglava ”Rīgas” – kā tad 19. gadsimta otrajā pusē latviešiem ar to latviešu valodu un apkalpošanu latviski gāja Rīgā. Tiešām iesaku,” savā Facebook lapā raksta Gatis Liepiņš.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Lūk, izvilkums no romāna:

“Kad viņi bija sasnieguši Vērmaņa parku, viņš ieminējās: “Vai zini ko, iztaisīsim labu joku! Iesim, nosēdīsimies uz lielā paviljona un prasīsim pa latviski, lai mums dod ko iedzert…”

Runāts – darīts. Tie uzgāja augšām, apsēdās pie kāda apklāta galdiņa, un Pēteris pamāja ar roku sulainim. Tas bija drīz klāt, – salveti padusē, paklanījās: Womit kann ich dienen?

“Atnesat man zeideli alus un glāzi sarkanā vīna!” Pēteris apzinīgi pavēlēja. “Bet žigli!…”
Bet sulainis palika stāvot kā stabs: “Wie mein’ Sie? Glas Bier und Wein?…”

No viņa norautās galotnes vien jau varēja redzēt, ka tas ir skaidrs latviešu cilvēks, tikai negribēja saprast pa latviski.

“Zeideli alus un glāzi sarkanvīna,” Pēteris vēlreiz atkārtoja. “Vai jūs saprotat pa latviski?…”

Sulainis viņu lielām acīm uzlūkoja, tad aizgāja un nenāca vairs atpakaļ.

Pēteris gaidīja un gaidīja, bet, kad nesagaidīja, tad sita ar savu nūju pa galdu, ka skan vien: “St… st! Kelner, hierher!… Kelner!”

Kā pa vāciski sauc, tā viņi nāk. Piesteidzās otrs un tāpat ar kalpīgu vaigu gaidīja uz viņa pavēlēm.

“Zeideli alus un gāzi sarkanvīna!… Jau reizi teicu…” Pēteris atkārtoja pa latviski. “Nu, pasteidzaties reiz!…”

“Sprechen Sie deutsch… Ich versteh’ nicht lettisch…” sulainis atbildēja.

“Es maksāšu pa latviski un tādēļ arī gribu dzert pa latviski,” Pēteris vēlreiz paskaidroja. “Zeideli alus es gribu un glāzi sarkanvīna!”

Sulainis noraustīja kamiešus, aizgāja tālāk uz otru stūri un apstājās. Ja Pēteris nemaldījās, tad tas bija Kurmings.

Pēteris nu no visas tiesas sāka palikt ļauns un sita ar savu nūju pa galdu, ka skan vien. “Ē, sulain, šurp, sulain!…”

Visa publika sāka tapt uz viņiem vērīga, bet sulaiņi, sabāzuši galvas kopā, smīnēja un nenāca neviens šurp. Pēteris, cilvēks, gribēja vai pārskaisties. Viņš sāka ālēties un kliegt lopa modē. “Ķelner, piķis un zēvele! Vai apkalpošanas te nemaz nav?!… Vai te par savu naudu jālūdzas?… Ķelner, šurp!… Ķeln-ē-r!…”

Bet nevienu dabūt tuvumā! Beidzot kāds vecs vecis ar sirmu kabanbārzdu un ļoti perfidu seju iznāca no citu pulka un, jokaini smīnēdams, viņam tuvojās. “Jūs alu vēlaties, draugs?” tas sacīja skaidrā latviešu valodā. “Lūgtu, aizejat tur uz mazo paviljonu… Jums tur iedos…”

Mazais paviljons bija priekš prastiem ļaudīm, bet arī tur nelabprāt runāja pa latviski.
“Es pateicos!” Pēteris atkliedza, jo viņš saprata it labi, ko vecais ķelneris ar to gribēja teikt. “Es neesmu nekāds fūrmanis! Es gribu dzert te pie apklāta galda… Es varu to samaksāt, – vai saprotat?…”

“Jā, jā, bet šī vieta ir tikai priekš kungiem, draugs,” sulainis aizrādīja.

“Taā!” Pēteris uzstājās. “Kas es esmu? Par ko jūs mani ieskatāt? Vai jūs domājat, ka man naudas nav?!” Viņš izvilka no krūšu kabatas savu resno deņkelbuku un atrāva to uz galda vaļā. Papīra naudas, ka biezs, pat vairāki simtnieki… “Ko jūs uzdrošinājaties? Kas es jums par draugu? Kur mēs cūkas esam kopā ganījuši?… Es esmu kungs, un jūs esat ķelneris, saprotat to! Es jums samaksāju, un jums vajag mani apkalpot…”

Maris smaidīja vien par Pētera “griezīgo” uzstāšanos, un vecis samazgātu galvu atvilkās atpakaļ pie citiem. Perfidains smīns viņa vaigā bija nozudis, un tai vietā bija lasāma apbrīnošana, gan visvairāk pret Pētera biezo naudas maku. Arī citiem ķelneriem tas ļoti imponēja, mutes ieplētuši, tie noraudzījās šurp. “Hat aber der Geld wie Mist!” Bet kustēties tomēr neviens nekustējās. Vai nu tiem bija dotas tādas pavēles, vai arī paši nesamanīja, ko darīt.

Pēteris klapēja un trokšņoja vēl arvien tālāk.

“Saimnieks!… Kur ir saimnieks?!… Atsaucat man saimnieku! Es neiešu projām, kamēr nebūšu dabūjis par savu naudu, ko paģēru!…”

Apkārtējā publika, kas visa bija vai nu vācieši, vai “kaunīgie” latvieši, tikai tagad īsti noskārta, ap ko lieta grozās. Vairāki kungi bija ļoti uztraukti par tādu Pētera uzstāšanos. Te uz lielā paviljona viņš iedrošinājās runāt pa latviski un gribēja pat vēl godīgiem ķelneriem uzspiest šo bauru valodu! Kā latvietis te vēl vispār drīkstēja ierasties!… Tādēļ bija dzirdamas visādas aizskartas piezīmes: “Abführen lassen!”… “Dummes Volk!”, “Wo steckt denn cigentlich der Krampf?”, “Aha, ein junglettischer Agitator…”

Beidzot atskrēja elsdams pūzdams arī pats dārza nomnieks Ertaks – glauns kungs ar šķeltu bārzdu. Vācieši viņu ļoti lielīja kā laipnu un viesmīlīgu namatēvu. Bet tagad tas pavisam uzbudināts un nosvīdis.

“Um Gottes willen, was wollen Sie eigentlich?” tas, apspiezdams uzbudinājumu, Pēteri mierinādams uzrunāja. “Verstehen Sie kein deusch? Verlangen Sie deutcsh, und wird Ihnen schon verabfolgen.” (No dieva puses, ko jūs īsti gribiet? Vai jūs vāciski neprotat? Paģērat pa vāciski, un gan tad jums dos.)

“Es protu gan vāciski, Ertak kungs, tikpat labi, kā jūs protat latviski,” Pēteris, neievērodams viņa aizrādījumu, atbildēja skaidrā latviešu valodā. “Bet tā ir mana darīšana, kādā valodā es runāju un saucu. Jūs taču esat prātīgs vīrs, Ertak kungs, nu, sakiet, kā tāda lieta var būt! Ja es pa latviski varu samaksāt, tad taču man tiesība arī pa latviski saukt…”

“Ja, ja, ich verstehe Sie!” Ertaks atbildēja. “Was verlangten Sie? Schnaps?… Bier?… Ein Seidel Bier und ein Glas Wein!… Kelner, bringen Sie sofort!…”

Ķelneris lēkšus taisījās izpildīt sava kunga pavēli, bet Pēteris atcirta: “Nē, nē, nepūlaties velti! Es neņemšu pretim ne piles, kamēr nebūsat mani apkalpojuši tanī valodā, kurā es pavēlu. Ja jūs būtu ārzemnieks un nesaprastu pa latviski, tad es labprāt ar jums runātu pa vāciski… Bet jūs esat tāds pat latviešu cilvēks kā es, bet kaunaties no savas tautības un lienat vācu ādā. Tas nav godīgi un arī veikala ziņā jums pašiem nāk par ļaunu. Es negribu nekā…”

“Soo!” Ertaks viņu lielām acīm uzlūkoja. “Dann brauchen Sie nichts… Wollen nur krakehlen?… Ich bitte sehr!… Gehen Sie doch, wo Sie lettisch bekommen konnen…” (Taā! Jums tātad nekā nevajag… Gribiet tikai kasīties? Es ļoti lūdzu! Ejat jel tur, kur varat dabūt pa latviski.)

“Nu, pats par sevi saprotams, Ertak kungs,” Pēteris atbildēja. “Vai tad jūs patiešām domājat, ka mēs tik ļoti pēc tā jūsu alus un vīna esam izslāpuši?! Par naudu taču tādas mantas it visur var dabūt… Kamēr še pie jums notiek tāda cūcība, tāda nodevība pret latviešu tautu, tamēr mēs ne kājas vairs nespersim uz jūsu verandas un mūsu draugi un pazīstami arī ne… Lūdzu, cienītā jaunkundze, iesim!…”

“Soo!”

“Jā!”

Palocīdamies kā īsts kavalieris, viņš piedāvāja Marim savu elkoni, un arī viņa savā gaitā bija lepna un stīva, tikpat kā uz drātīm vērta. Tā viņi, lepni galvas pacēluši, aizgāja.

“Was ist da, was gab es da?” Ertaka pazīstamie viņu apstāja. “Ach, was macht man!” tas paraustīja plecus. “Der junge Mensch scheint mir vereschroben zu sein!…” (Kas tur ir, kas tur bija? – Ak, ko lai dara! Tas jaunais cilvēks, man liekas, ir pārskrūvēts…)

Turpretim uzbudinātā publika ne tik drīz apmierinājās. Kungi vēl ilgi dzīvi sarunājās un dāmas raustīja kamiešus. “Tie bauri un latvieši jau traki palikuši!” kāds vecs kungs norūca bārzdā. “Pat uz lielā paviljona viņi grib sēsties mums līdzi. Tas nāk no tām lielām brīvībām, kas viņiem tiek dotas… Dzimtbūšanas laikos tādas lietas nepavisam nebūtu iespējamas…”

Patiešām ne!…

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas