Pedofila upuris uzdrīkstas runāt 18 gadus pēc pārdzīvotā: Viņš lika noticēt, ka tā ir manis pašas vaina

0 komentāri

Viņš lika man noticēt, ka viss notiekošais ir manis pašas vaina, tā raidījumam LNT Ziņu TOP10 teica 24 gadus veca studente, kura 18 gadus pēc pārdzīvotā uzdrīkstējusies runāt par bērnībā piedzīvoto seksuālo varmācību.

”Tas sākās, kad man bija seši gadi. Bet es nezinu, kad tas beidzās…,” saka sieviete. Vardarbība bijusi regulāra un gadiem, bet atklāt pārciesto ģimenei, psihologam, policijai un žurnālistiem viņa uzdrīkstējās tikai šogad – 18 gadus pēc pārdzīvotā.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

”Es uzzināju, ka varmāka, kurš seksuāli izmantoja mani bērnībā, ir nodibinājis ģimeni, ka viņš dzīvo kopā ar sievieti un ka viņam ir bērns. Man likās, ja tas nebūs viņa paša bērns, kuru izmantos, tad var ciest tās sievietes māsas bērns vai citi radu bērni. Man likās, ka kaut kas ir jādara, pirms notikusi nelaime. Lai noņemtu tādu iespējamo atbildību no saviem pleciem, man bija jāsāk runāt,” uzskata cietusī.

Sievietes vēršanās policijā šā gada sākumā cieta sakāvi. Noziegumam bija iestājies noilgums.

”Mana ģimene un es vērsāmies pie vairākiem advokātiem, kas būtu spējīgi palīdzēt ar šo lietu – risināt valstiskā līmenī. Bet neviens advokāts nevēlējās sevi asociēt ar šādām lietām. Viņiem, izskatās, ir kauns risināt šo problēmu. Uz brīdi es padevos. Pēc Liepājas gadījuma sēdēju mājās un domāju – ārprāts, tas turpina notikt. Ir ļoti grūti stāvēt malā, redzot, ka tas viss turpina notikt un nekas nemainās.”

Pēc Liepājas pedofilijas gadījuma viņai šķita, ka sabiedrība ir kļuvusi dzirdīgāka, bet ne tās ausis, kas reāli var ko mainīt. ”Mums bija konkrēti piedāvājumi, no mūsu lietas tie nepilnīgie punkti, kas ļauj pedofilam izsprukt sveikā. Bet neviens nebija gatavs uzsākt reālu rīcību, reāli ir jākuļas pašiem.”

Pēc neveiksmīgā mēģinājuma uzsākt kriminālprocesu viņa izbūrās cauri Latvijas likumiem, tajos redzot daudz netaisnību un nepilnību.

”Netiklās darbības datē kā mazāk smagu noziegumu, bet varmāka ar mani darīja pilnīgi visu, izņemot izvarošanu. Man liekas, ka cilvēki nesaprot, kas slēpjas zem tiem vārdiem, viņi neizprot, cik bagāta ir pedofila iztēle. Sešgadīgai meitenei likt sūkāt dzimumlocekli, tas nav… par to noteikt 3-6 gadus sodu… Tam jāiet 5-10 un bez jebkādām iespējām, ka varmāku priekšlaicīgi atbrīvot no soda,” vērtēja sieviete.

Turklāt seksuālā izmantošana bērnībā ir noziegums, kuram nav un nevar būt noilguma –  ar upuriem vienisprātis ir arī eksperti, kas lēš, ka tikai 10% no visiem seksuālās vardarbības gadījumiem nonāk līdz tiesībsargājošām iestādēm. Upuri izvēlas savu pieredzi neatklāt nevienam, turpinot dzīvot ar šo traumu.

”Brīdī, kad es sāku plašāk apspriesties ar saviem draugiem, paziņām – tik daudz meitenes to pārcietušas un neviena no viņām nav par to runājušas. Vienā no situācijām tas ir bijis patēvs un bail sāpināt māti. Mēs esam tādi aktieri, tik ļoti spējam nospēlēt to, ka ar mums viss ir kārtībā, mēs nekad neliktu otram manīt, kādiem “sūdiem” esam spiesti iet cauri,” norādīja cietusī.

Sieviete aicina sabiedrību būt modriem. Jo seksuālā varmākas upuris, pat ja izvēlējies nevienam nestāstīt par pāridarījumu, ar savu uzvedību vienalga sauc pēc palīdzības: ”Līdzcilvēkiem ir jāpiedalās. Nedrīkst stāvēt malā. Manā situācijā man pusaudža gados sākās nopietnas problēmas skolā – sāku “bastot”, kāvos ar klasesbiedriem. Neviens man nepienāca klāt un nepaprasīja, kas par lietu. Skolā bija psihologs, bet neviens mani pie viņa neaizsūtīja. Upuri nekad nesāks paši par to runāt, jo mums par to ir kauns.”

Visvairāk meitene ienīda savu ģimeni, kas neredzēja, nepasargāja. Atklāt patiesību vecākiem bērns baidījās, jo bija varmākas iebiedēts.

”Tad, kad tas sākās, es teicu, ka pateikšu tētim. Es sapratu, ka tas nav kaut kas tāds, ko drīkst darīt. No viņa puses sākās, ka es pati tikai būšu vainīga, un mani tā sitīs par to. Viņš lika man noticēt, ka viss notiekošais ir manis pašas vaina. Arī par māsām iebiedēja – ja es nepakļaušos, viņš to darīs arī ar viņām. Es vienmēr biju audzināta kā vecākā, kam mazās ir jāsargā, lai tur vai kas. Man likās, ka mans pienākums ir sargāt,” atceras sieviete.

Pārdzīvotā seksuālā vardarbība sakropļo psiholoģiski, radot paliekošas sekas. Tomēr ar piedzīvoto traumu var sadzīvot. Un arī dalīties sajūtās ir dziedinoši.

”Patiesībā vieglāk kļuva, kad es sāku par to atklāti runāt, izstāstīju māsai. Kad bija 20 gadi, izstāstīju puisim. Es biju tik šausmīgi līdz ausīm viņā samīlējusies, bet nevarēju izturēt, kad viņš man pieskaras. Man bija pretīgi, uzreiz tās atmiņas. Šobrīd es par to cenšos nedomāt. Esmu sapratusi, ka sevi nepārtraukti ar kaut ko jānodarbina, lai būtu pozitīvās emocijas, jo, līdzko to trūkums, sāku sevi ļoti žēlot par to visu. Attiecībā par nākotni, ģimeni – man grūti iztēloties, jo attiecībās ar vīriešiem es neesmu kā zivs ūdenī,” atzina sieviete.

Šo sievieti bērnībā seksuāli izmantoja puisis, kuram meitenes vecāki deva gan jumtu virs galvas, gan savu sirds siltumu. Taču viņš to izmantoja savtīgos nolūkos. Tieši paši ģimenes locekļi vai ģimenei pietuvinātas personas visbiežāk ir seksuālie varmākas.

”Es uzskatu, ka ir jāizveido pedofilu reģistrs. Lai pasargātu upura tiesības. Lai mums nebūtu jābūt tiem, kas ir spiesti pasargāt varmākam apkārt esošos cilvēkus, jo neviens cits bez mums to nedarīs. Es arī gribu būt brīva no pagātnes. Negribu visu atlikušo dzīvi viņam skriet pakaļ un viņam apkārt esošajiem – hei, jums te kaimiņos pedofils dzīvo.”

 Skaties video!

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas