Līdz sirds dziļumiem aizkustinošs stāsts, kas liks aizdomāties, – kā izturamies pret veciem cilvēkiem

0 komentāri

Kāda sieviete ar vienaldzību pret līdzcilvēkiem saskārusies divreiz – pirmo reizi, kad viņas mamma nokļuva slimnīcā, bet otro – kad neticami rupji un nievājoši dzirdes aparātu “salonā” izturējās pret viņas vectētiņu. Lūk, viņas stāsts, kuru izlasot, sirds saraujas čokurā un liek aizdomāties, kā ikdienā izturamies pret cilvēkiem, kas ir mazāk pasargāti.

Sievietes stāsts:

Šodien es raudu.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Tāpat kā raudāju pusgadu iepriekš, kad satiku savu mammu ar asarām acīs vazājamies pa lielas slimnīcas gaiteņiem ar asiņainu katetru, meklējot kādu, kurš viņai varētu palīdzēt to nomainīt. Tās reizes vienaldzība mani vienkārši uzspridzināja. Jā, es izdemolēju dažas miskastes. It kā tas ko varētu mainīt.

Es zinu, zinu, apzinos, ka slimnīcās strādā izcili, sirdsgudri cilvēki. Un tomēr reizēm tas ir stāsts tikai par vienu laipnu vārdu, par vienu dziļu skatienu, par vienu glāstu. Par cilvēku cilvēkam.

Šoreiz vēl dziļāk – dziļāk saknēs. Manam vectētiņam jau pasen ir slikti ar dzirdi, un viņš vienmēr kaunas par to un ļoti pārdzīvo. Vienmēr viņu iedrošinu un saku, ka apkārtējiem nav grūti parunāt mazliet skaļāk, ka viņš ir interesants sarunu biedrs un cienījams cilvēks. Līdz brīdim. Kad nule devāmies kopā uz kādu dzirdes aparātu labotavu Rīgas centrā. Un es sapratu, kāpēc viņš nevēlas iziet no mājas.

Ko tu gribi? Atkal tu nedzirdi? Pabīdies. Atkal pazaudēji? Ne labdien, ne paldies, ne lūdzu. Gaisā virmoja tikai viena attieksme – atnācis vecais, smirdīgais kraķis. Brīdī, kad meistars ar milzu pretīguma izteiksmi sejā stūķēja vectētiņam ausī aparātu, biju gatava viņu apēst dzīvu. Valdījos, jo manam opim vajag dzirdēt, lai brauktu ceļojumā ar mazbērniem uz Kurzemi. Un scēna viņu ļoti apbēdinātu.

Jā, manam vectētiņam zeķē ir caurums. Jo viņš neļauj sevi ģērbt, viņš grib būt dzīvs un pats. Jā, viņš pusi pazaudē un aizmirst. Bet viņš 96 gadu vecumā mani sagaida, stāvot uz garāžas jumta un piķojot ciet caurumus (pat ja iedomātus).

Nepārprotiet.

Tas nav stāsts par mani, tas nav ne aizvainojums, ne kas personīgs, pat ja ir – sen vairāk sajūtās nav. Tā ir vispārcilvēcīga, ļoti dziļa sāpe par to, kā mēs izturamies pret saviem senčiem, pret savām asinīm, pret mantojumu, pret ģimeni, pret saknēm, arī pret savu zemi. Nodarot pāri vienam vecam cilvēkam, griežam paši savu senču miesās.

Ejot ārā no Barona ielas “salona”, apjautājos apkalpojošajai dāmai, vai viņa iet uz Dziesmu svētkiem. O, jā. Vai patīk Mārtiņa Brauna mūzika? O, jā.

Nupat jūs apkalpojāt viņa tēvu.

Uzskatiet, ka šādi esat apkalpojuši visu savu zemi, tās tradīcijas, tās spēku.

Kāda sajūta?

Un tāds ir ikviena seniora stāsts, kurš ienāk pie jums lūgt atbalstu.

Ikkatra.

Sirds visvairāk nospriegota un sāp par tiem sirmgalvjiem, kuriem nav neviena, kurš par viņiem iestātos.

Varbūt tu un es?

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas