Latviešu bēgļu pārcēlājs atklāj atmiņas par kara beigām

0 komentāri

LNT Top10 šonedēļ tikās ar cilvēku, kura dzīvesstāsts ir unikāls – viņš ir viens no nedaudzajiem, kam liktenis bija lēmis būt par pārcēlāju – to, kurš pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju nogādāja savu tūkstoti bēgļu no Latvijas. Ko viņš saka par pagājušā gadsimta pasaules karu zobratiem un cilvēku likteņiem?

Nezinātājam būtu grūti pateikt, ka Ērikam Tomsonam rit jau 97 dzīves gads. Taču tas viņam netraucē darboties piemājas dārziņā, kā arī detalizēti atcerēties notikumus, kas risinājās pirms septiņām desmitgadēm. Proti, laikā, kad Latviju, tāpat kā visu Eiropu, bija pārņēmis Otrais pasaules karš.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

1944. gadā Latvija jau bija pārdzīvojusi divus okupācijas viļņus. Padomju un Hitleriskās Vācijas. Ērika Tomsona sapnis bija savu dzīvi saistīt ar jūru, kam bija liela nozīme turpmāko notikumu attīstībā. ”Sākums bija jūrskolā, mēs tur puiši Otrā pasaules kara laikā funktierējām, kā tikt ārā no Baltijas jūras neitrālos ūdeņos, uz kādu neitrālu zemi. Tā bija Zviedrija. Biju beidzis jūrskolu un sāku strādāt Mērsragā Jūrniecības departamentā uz ostas padziļināšanas darbiem,” atceras Ēriks Tomsons.

Tas bija laiks, kad pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēls Konstantīns Čakste dibināja Latvijas Centrālo padomi. Tās mērķis sarežģītajos apstākļos bija turpināt cīņu par valsts neatkarības atjaunošanu.

Lai to īstenotu, bija svarīgi saglabāt Latvijas inteliģenci. Cilvēkus, kas, karam beidzoties, būtu atjaunotās valsts balsts. Ēriks Tomsons bija viens no tiem, kas iesaistījās bēgļu pārvešanā uz Zviedriju. ”Es skaitījos Centrālajā padomē. Un viņi cēla pāri pēc sarakstiem cilvēkus, Čakstes ģimeni, prezidenta Zemgala. Es tika vēlāk dabūju zināt, ko cēlām pāri. Viss jau melnā tumsā notikās. Tumsā, lai neviens neredzētu, ar mazām laiviņām brauca klāt pie lielām un tos cilvēkus cēla pāri…,” stāsta sirmgalvis.

”Akcija norisinājās nelegālā veidā, no mutes mutē tika nodota šī informācija, kurā vietā tiek gatavotas laivas vai kuģīši, ar kuriem šie te bēgļi no visas Latvijas, ne tikai Kurzemes tiks vesti uz neitrālo Zviedriju,” norāda vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks Juris Ciganovs.

Ērika Tomsona dzīvē tie bija astoņi braucieni, uz Gotlandes salu pārvedot ap 1000 bēgļu. Kopumā kara laikā Zviedrijā patvērumu rada līdz divarpus tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. ”Civilos bēgļus Zviedrija nedeva atpakaļ. Ar leģionāriem motivācija bija cita, viņi internēja karavīru vienības. Tā kā Zviedrija neitrāla valsts, viņa uz to atsaucās karavīru izdošanā, bet attiecībā uz civilajiem, zviedri izturējās lojāli. Bez šaubām, tā bija ekonomiski un sociāli smaga nasta viņiem, it sevišķi tām mazajām ostas pilsētiņām pie Visbijas, bet pret civilajiem represijas netika veiktas,” tā laika situāciju skaidro vēsturnieks.

Kad Hitleriskā Vācija kapitulēja, bet pār Latviju plīvoja padomju karogs, pārcēlājs Ēriks Tomsons arī pats palika tajā krastā. Remontēja zvejas kuģus, taču mierīgās Zviedrijas rāmo dzīvi drīz vien nomainīja izsūtījums uz Noriļsku, Padomju Savienības ziemeļos.
Viņš nolēma riskēt vēlreiz.

”Mani savervēja braukt pakaļ tiem, kas netika pāri,” atklāj Tomsons, ”kaut kā uzkāpu uz Latvijas zemes, kādus četrus gadus nebiju bijis, un tā jocīgi palika, gribējās palikt Latvijā. Sapratu, ka mēsli būs… Krievi bija iekšā un okupācija, pilns bija ar čekistiem. Čeka brīnījās, kā mēs varējām izbraukt cauri Irbes šaurumam, Kolkai garām. Viņi ar prožektoriem gāja pāri jūras virsmai. Mēs pāri viļņiem mazāk laiviņā ienācām iekšā…”

Pasludināts par ārvalstu spiegu, dzimtenes nodevēju sākumā viņam piespriesti 25 gadi, kas saīsināti līdz 10. Palīdzēja tā brīža Padomju Savienības līdera Ņikitas Hruščova pasludinātais politiskais atkusnis.

Viņš atgriezās Latvijā, Valmierā. Ilgus gadu desmitus šo stāstu turot noslēpumā. ”Tad es biju kluss kā kapiņš, jo ziņotāji bija visapkārt. Pamanīju, kurš ir ziņotājs,” atminas Tomsons. Viņš atklāj, ka savu noslēpumu slēpis arī no paša bērniem: ”Viņi nezināja, kur esmu bijis un ko darījis. Atklāju atmodas laikā. Meitenes bija lielas, vidusskolu beigušas. Brīnījās, ka Zviedrijā esmu bijis, aiz Polārā loka 10 gadus. Bet nu tas viss bijis un aizgājis…”

Atgriezties Gotlandē un satikt citus pārcēlējus, Ērikam Tomsonam izdevās, tikai sabrūkot Padomju Savienībai un Latvijai atgūstot neatkarību. Tas bija 90. gados, kad starp Latviju un Zviedriju vēl pastāvēja vīzu režīms. ”Kādus četrus, tos visus satiku, mani skolas biedri, daudzi jau aizgājuši ”čučēt”. Tagad viens palicis Gotlandē, viens šeit,” stāsta Tomsons.

Jautāts, kā viņš vērtē kara beigas, – kā uzvaru vai okupāciju, sirmais kungs ir izvairīgs :”Nu rūgts gājiens. Bijām ne īsti laimīgi, bet drošībā tajā Zviedrijā… citādi, bija izsūtīšanas cietumi un citas lietas.”

Otrā pasaules kara sekas Latvijā ir sarežģītas un daudzšķautņains. No malas nereti grūti saprotamas. Taču tā ir Latvijas vēsture, kurai ilgus gadus nācies būt noklusētai.

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas