Kā 16. marts kļuva par īpašo dienu Latvijas politikā!

1 komentārs

Kalendāra nemieri – šādu nosaukumu 16. marts ieguvis, pateicoties tam, ka gadu no gada pie Brīvības pieminekļa atkārtojas vārdu cīņas, kā arī pieredzētas fiziskas sadursmes. Taču tā tas nav bijis vienmēr. Tradīciju godināt leģionāru piemiņu Latvijā iedzīvināja 1990. gadā.
Un deviņdesmito gadu pirmajā pusē pasākumos piedalījās arī valsts amatpersonas un militārpersonas.

Tas netika vērtēts kā pretrunīgs notikums, noritēja mierīgi un neizraisīja plašu rezonansi. Daugavas vanagu Centrālās valdes Latvijas pārstāvniecības bijušais vadītājs Valdis Kursietis atceras: ”Pilnīgā klusumā. Es domāju lielākā daļa sabiedrības vispār nezināja, ka bija tāda diena un ka notika tādi pasākumi.”

Tradīciju pieminēt leģionāru dienu Daugavas vanagi iedibināja 1952. gadā trimdā, kur šādus pasākumus varēja brīvi rīkot, stāsta vēsturnieks Juris Ciganovs: ”Nevienā no trimdas zemēm varas iestādes nemēģināja likt nekādus šķēršļus šīs leģiona dienas atzīmēšanai, jo galu galā visas starptautiskās tiesas savā laikā bija atzinušas latviešu karavīru tās vienības, kas bija izveidotas vācu armijā, par nepiederošām pie kara noziedznieku organizācijām, jo šie karavīri bija iesaukti atšķirībā no citām SS struktūrām, kas bija brīvprātīgas.”

Bija dažādi varianti, kad pieminēt leģionārus. Par 16. martu vienojās tāpēc, ka šajā dienā 1944. gadā pie Veļikajas upes vienīgo reizi divas latviešu leģiona divīzijas cīnījās kopā. Valdis Kursietis uzskata, – leģionāri ir pelnījuši, ka viņu piemiņai tiek veltīta atsevišķa diena, nevis visi karavīri godināti vienlaikus 11. novembrī. ”Lāčplēša diena ir ļoti specifiska. Tā attiecas uz Rīgas atbrīvošanu uz brīvības cīņām. Es neuzskatu, ka visu varētu savākt kopā vienā dienā. Tas būtu varbūt ērti, bet tas neatbilstu vēsturiskajai patiesībai,” uzskata Valdis Kursietis.

Nepamanīta ne Krievijā, ne Rietumos, klusi un mierīgi leģionāru piemiņa ar dievkalpojumu, ziedu nolikšanu kapos un pie Brīvības pieminekļa tika godināta vairāku gadu garumā. ”Atjaunojoties Latvijas valstij pirmajos gados, nekas neliecināja par to, ka šī diena kaut kādā veidā varētu būt kaitīga mūsu valstij. Jo galu galā līdz pat 1998. gadam viss notika ļoti mierīgi,” atceras Ciganovs.

Tieši 1998. gada kļuva par lūzuma gadu, kas 16. marta pasākuma dalībniekus pārsteidza. Toreizējais bruņoto spēku komandieris Juris Dalbiņš todien vēl nezināja, ka piedalīšanās gājienā viņam maksās amatu. ”Mums bija tāda neizpratne, kāpēc vienā dienā momentā mūsu vīri, kuri tika pirms tam godināti kā karavīri, pēkšņi vairs nebija godināmi, jo viņi vienā rāvienā bija kļuvuši par nepareiziem, sliktiem un mums mūsu valstī it kā nepieņemamiem,” atceras Dalbiņš.

Toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis atceras, ka tajā gadā zviedru masu mediji leģionāru dienas priekšvakarā ziņoja, ka Rīgā gaidāma fašisma slavināšana.

Foto: LETA

Foto: LETA

Guntis Ulmanis:
Pirmais signāls nāca no Zviedrijas laikrakstiem ar lieliem virsrakstiem, ka Latvijā atdzimst fašisms. Tad šis lozungs tika ļoti labi uztverts no prokomunistiskajiem impēriski domājošiem Krievijas politiķiem: a, ha, kāpēc šo neizmantot un nepadarīt šo latviešu labo gribu vismaz pelēku, ja ne galīgi melnu.

Tālāk sekoja trešā marta pensionāru pikets pie Rīgas domes. Protestējot pret sliktajiem sociālajiem apstākļiem, piketētāji nobloķēja satiksmi Valdemāra ielā. Lai atbrīvotu ielu, policija izmantoja spēku.

Krievijā plaši tika ziņots, ka Rīgā “zvērīgi sit krievu pensionārus” un pāris nedēļas vēlāk – 16. martā – Rīgā atkal bija Krievijas televīzijas kameras, lai filmētu pasākumu, kas tika nodēvēts par “esesiešu maršu”. Saceltās ažiotāžas dēļ togad gājienā piedalījās krietni vairāk cilvēku, un pirmo reizi viņus pie Brīvības pieminekļa sagaidīja protestētāji.

”Tie cilvēki, kas protestēja pret mums pie pieminekļa, piedodiet man, cik viņi saņēma no Maskavas – piecīti, desmitnieku? Tas ir viss Maskavas apmaksāts, mūsu 5. kolonna un Maskavas algotņi. Varbūt viens otrs pēc pārliecības tur atradās, bet es par to šaubos,” stāsta Kursietis.

1998. gads kļuva par pēdējo gadu, kad formastērpā tērptais NBS komandieris Dalbiņš pie pieminekļa nolika ziedus. Lai gan tāpat viņš bija rīkojies arī iepriekš, šoreiz viņam nācās samaksāt ar savu amatu. ”Es neuzskatīju par iespējamu tālāk turpināt šo dienestu, jo, ja mēs esam pilnīgi precīzi, tad ir mans personīgi rakstīts iesniegums Valsts prezidentam, un līdz ar to arī visi pārējie lēmumi tika pieņemti,” norāda Dalbiņš.

Kāpēc viņš zaudēja amatu, Dalbiņš detaļās neizplūst: ”Ulmaņa kungs teica: es darīšu visu, lai jūs paliktu amatā un mēs varētu turpināt strādāt. Protams, mainoties politiskajam spiedienam, spiediena lielumam, es nevaru vainot Ulmaņa kungu, jo viņš domāja valstiski tajā brīdī.” Vaicāts, no kā nāca spiediens, Dalbiņš norāda: ”Atļausit man to nekomentēt.”

Taču no Gunta Ulmaņa teiktā noprotams, 16. marts par politisko tabu lielā mērā kļuva Rietumu spiediena ietekmē. Tika nolemts, ka amatpersonu dalība šajos pasākumos vairs nav vēlama, un valdība norobežojās no politiski jutīgā datuma godināšanas.

”Es saņēmu kā prezidents daudzus signālus no praktiski visām Eiropas valstīm un arī no ASV, ka nevajadzētu fašismam atdzimt. Bet es saku, mīļie kolēģi, nav jautājums par fašismu, ir jautājums par cilvēcisku attieksmi,” atceras Ulmanis, ”tad nākamais padoms bija 90. gadu beigās – dariet to klusām, mierīgi savā kaktiņā, savā klubiņā, savā ģimenes lokā, jo ar lielu publicitāti šie jautājumi netiks saprasti no to upuru viedokļa, kas ir cietuši fašistiskās Vācijas un komunistiskās Krievijas konfliktā.”

Kāpēc pavērsiens notika tieši 1998. gadā, aptaujātie neņemas spriest. Tiek uzskatīts, ka Krievija rūpīgi pētīja sabiedrības noskaņojumu, lai izvēlētos piemērotāko brīdi, kad atmosfēra ir tā nokaitēta, ka kļūst par pateicīgu augsni, lai diskreditētu Latviju, kas nelokāmi tuvinājās NATO un Eiropas Savienībai.

”Principā kopš šā gada Krievijas propaganda iedarbojās, tā sakot, uz pilniem apgriezieniem, apvainojot Latviju nacisma glorificēšanā. Tas, ka fašisma hidra paceļ galvas, ka šeit piedalās dažādi mūsu valsts vadītāji šādos pasākumos, cerībā, ka Eiropa to nesapratīs,” norāda Juris Ciganovs.

Kā jaunākajā intervijā LNT norādīja dzejnieks Knuts Skujenieks, Latvija pati vien iedeva ieročus rokās saviem nelabvēļiem. Kritušie karavīri, viņaprāt, jāgodina baznīcā un kapsētā.

Foto: LETA

Foto: LETA

Dzejnieks Knuts Skujenieks:
Viņi ir pelnījuši to, lai viņus atceras, lai viņus piemin, nevis lai viņus slavina. Nevis celt viņiem alejas ar karogiem un nevis iet pie Brīvības pieminekļa, jo nekādu brīvību viņi nav atnesuši. Faktiski kas ir, tā ir atcere tikai vienai kaujai.

Zīmīgi, ka pēc visiem šiem notikumiem 1998. gada vasarā Saeima pieņēma lēmumu noteikt 16. martu par atzīmējamu dienu. Tomēr 1999. gads bija pirmais un vienīgais gads, kad tā bija oficiāla piemiņas diena. Nākamais parlamenta sasaukums šo lēmumu atzina par kļūdu, ko steidza labot gada nogalē, taču jau bija nodrukāti jaunie 2000. gada kalendāri, kuros 16. marts palika atzīmēts kā oficiāla piemiņas diena.
Radošu, taču leģionāru organizācijām pazemojošu risinājumu, kā nepieļaut nekārtības, varasiestādes atrada 2006. gadā. Brīvības pieminekli apjoza žogs. Neapmierināto dusmas nācās izbaudīt prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kura pie pieminekļa ieradās pāris nedēļas vēlāk – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, kad pieeju piemineklim daļēji bloķēja žogs, jo to sāka restaurēt.

Jauns pavērsiens sekoja, kad 16. martā sāka piedalīties nacionālradikālas organizācijas, jo tas tikai vairoja konfrontāciju. Daugavas vanagi atzīst, ka diena ir kļuvusi pārāk politizēta un cenšas no radikālajiem spēkiem norobežoties. ”Mēs būtu daudz priecīgāki viņus tur neredzēt. Viņiem nav nemazākās cieņas pret leģionāriem. Viņiem ir sava politiskā “aģenda”,” tā Kursietis.

Pie pieminekļa turpina doties arī Saeimas deputāti no Nacionālās apvienības. Šis gads nebūs izņēmums.

Foto: LETA

Foto: LETA

Imants Parādnieks: Frakcijas sēdē mēs tā kā pārrunājām vispār, kādi pasākumi notiek tanī dienā. Katrs kolēģis pats izvēlas, kurā pasākumā viņš vēlas piedalīties.
LNT Top10: Vai jūs piedalīsities gājienā?
Parādnieks: Protams, kā katru gadu ar saviem dēliem.

Savukārt Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja, Vienotības līdere Solvita Āboltiņa uzskata, ka tā ir kļūda:

Foto: LETA

Foto: LETA

Solvita Āboltiņa:
Kāpēc politiķiem ir jāmēģina eskalēt situāciju, man, protams, nav skaidrs. It sevišķi, ja mēs redzam to, ka uz šādām provokācijām, kā izraisījās karš Ukrainā. Šobrīd katra atbildība ir par to, vai mēs gribam šeit eskalēt situāciju.

Tomēr uz deputātiem neattiecas aicinājums neiet leģionāru gājienā, kā pamatojumu premjeres partijā min to, ka viņiem nav pievērsta tik liela starptautiskā uzmanība kā ministriem.

Tikmēr Nacionālās apvienības ministri šogad turpina iedibināto praksi – atrast veidu, kā izvairīties no leģionāru gājiena –, dodoties komandējumā vai atvaļinājumā, lai, no vienas puses, neizpelnītos savu vēlētāju kritiku, bet, no otras, lai netorpedētu valdības stabilitāti. Tiesa gan, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs ir paziņojis, ka ziedus 16. martā pie Brīvības pieminekļa noliks, bet no darba brīvajā laikā.

Vienīgi Einars Cilinskis arī ministra amatā pērn no dalības gājienā neatteicās un samaksāja par to ar savu amatu.

1 komentārs

TOP komentāri

  • datums nav vainīgs
    0

    datums nav vainīgs

    Krievnacisti grib pārrakstīt vēsturi un neatļaut varonīgo leģionāru pieminēšanu. Tas pats notiktu ja leģionārus pieminētu citā datumā.

    09.03.2015 02:06

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas