Intervija ar latviešu šefpavāri Londonā! “Ja kāds klients mani nosauc par “forineru”, viņu saimnieks uzreiz dzen ārā”

11 komentāri

Te nu viņa ir – enerģiska 46 gadus jauna divu pieaugušu bērnu mamma, viena no tiem, kuri veiksmīgi izcīnījuši savu vietu zem saules svešā zemē. Sarmīte Pomerance ir šefpavāre un virtuves menedžere kārtīgā angļu “pabā” Plough, kas atrodas Redhilā, pašā Londonas pievārtē.

Nupat kā krodziņš ir pārdots jauniem saimniekiem, taču vecais ilggadējais īpašnieks, tīrasiņu anglis, par savu “latviešu mafiju” joprojām stāv un krīt, viņa klātbūtnē aizliegts pat pieminēt vārdu “ārzemnieks”, jo tas ne vienu reizi vien beidzies ar durvju parādīšanu uz visiem laikiem.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Kādēļ lai latviešus tā aizstāvētu? Atbilde vienmēr ir viena un tā pati – bet viņi STRĀDĀ. STRĀDĀ!
Sarmītes Anglijas pārcelšanās stāsta sākums ir līdzīgs tūkstošiem citu – sākumā plāni par pāris mēnešiem peļņas, kamēr vīrs Latvijā pieskata bērnus, tad skaudrā realitāte, ierodoties Anglijā. Taču Sarmīte ir viena no veiksminiecēm, jo, būdama sieviete un ārzemniece, ir novērtēta savā profesijā, kas Anglijā tradicionāli ir vīriešu lauciņš. Arī paši tuvākie ir blakus – gan meita Arta, kura strādā par farmaceiti, gan dēls Kristaps, “paba” bāra menedžeris, gan vīrs Aigars, pēc profesijas atslēdznieks elektriķis, ar kuru laulībā jau nodzīvoti veseli 27 gadi.

Kādēļ 2006. gadā izdomāji doties uz Angliju?

Tobrīd Liepājā restorāna slēgšanas dēļ biju palikusi bez darba, domāju – aizbraukšu uz Angliju un ātri sapelnīšu naudu, pēc tam braukšu atpakaļ. It kā vajag braukt kaut kādas puķes lasīt, tad jau izdomās, ko tālāk. Sieviete, kura piedāvāja darbu, rādīja bildes, kā bijis, izskatījās šausmīgi ticami!

Aizbraucām toreiz septiņi cilvēki. Mūs sagaidīja Liverpūles lidostā, aizveda uz māju, bet tur jau divi latvieši priekšā. Viņiem tur nevajadzēja būt, saimnieks, kā ieraudzīja, tā izmeta uzreiz ārā, meitenei vēl bija mazs bērniņš, kādi 7-8 mēneši. Vienkārši brutāli izmeta uz ielas! Nebija ne apkures, ne gultas veļas, nekā. Tikai guļammaiss, pāris dīvāni, pie logiem aizkari. Nenormāli auksts, februāris, -6 naktī, apkuri pieslēgt nevar. Biju paņēmusi biezos džemperus, vēl savācu to guļammaisu. Puiši nokabināja aizkarus, mēģināja tajos pa nakti gulēt.

Naudas nevienam līdzi nebija, to pašu mazumiņu vajadzēja pietaupīt, lai būtu ko ēst nopirkt. Domāja taču, ka rītā ies un strādās, viss notiks! Bet otrā rītā neviens nenāk, neviens neko nezin, saimnieks nerādās. Viens puisis drusku kaut ko runāja angliski, sazvanīja supervaizeri. Nu būs, būs, tūlīt darbs būs!

Liverpūlē muzeji ir par velti, domājām, kamēr tas “būs, būs” nāk, jāiet apskatīt pilsēta. Atnāca ciemos netālu dzīvojošie latvieši. Izrādās, viņi jau trīs mēnešus nestrādā, nezin, kad sāks. Visiem jau gan te darba nebūšot! Tagad ir auksts, puķes nezied, un saimnieks jau ņems tikai tos spēcīgākos, tos jaunākos! Starp mums tādi gados vecāki kungi, nu tie vispār varot braukt mājās.

Sapratu, ka nebūs labi. Mans labs paziņa Liverpūlē tieši tobrīd gāja prom no darba, un tad nolēmām kopā meklēt pavāra darbu. Atradām mazu viesnīciņu , tur nostrādājam 4 nedēļas, un tad jau atradām darbu pie mana pašreizējā saimnieka. Tie puķu lasītāji toreiz viena daļa ātri aizbrauca mājās, it kā divi puikas vēl esot mēģinājuši pēc tam cīnīties.

Video

Vai tevi uzreiz paņēma darbā par šefpavāru?

Nē, uzreiz gan ne, sākumā viņi vienmēr skatās, kas tu tāds esi, ko māki. Tikai pēc kāda laika kļuvu par šefpavāru, man arī piedāvāja pārņemt virtuves menedžmentu. Tas nozīmē kārtot visu dokumentāciju, temperatūras, lai ledusskapji strādā, produkti lai nāk pareizajos laikos iekšā, derīguma termiņi ievēroti. Cenas arī jārēķina, ēdienkarte jāsastāda. Vienīgais, ko man sākumā bija nedaudz bail darīt, tas bija veikt pasūtījumus, jo vajadzēja runāt angliski.

Rudenī var ienākt mednieks, noliek sešus fazānus – lūdzu! Un tas, kā tu tiksi galā ar viņiem, tā ir tava problēma. Viena darbiniece atteicās noplūkt fazānu, un tad mums bija jāšķiras. Pavāram ir jāmāk arī zivs noķert, jāmāk nodīrāt, noģērēt, tev var atnest veselu dzīvnieku, tev ir jāmāk arī ar to tik galā. Tu tak esi pavārs! Var iedot veselu trusi, jāmāk viņam ādiņa smuki dabūt nost, pareizi visu izķidāt, sadalīt, zināt, kurš gabaliņš kam der. Tas nav tā, ka iedod gatavu fasējumu.

Tu to visu māki?

Protams! Mans vecaistēvs bija medību vadītājs, pēc medībām visas gaļas dalīšanas un dīrāšanas, ģērēšanas notika mājās pie mums. Mana oma bija mācīta Kaucmindes saimniece, visu to, ko viņa mācēja, viņa atdeva arī man.

Pavārs ir tas cilvēks, kurš visu ko tiešām zina. Tas nav tikai uztaisīt ēst. Ēst katrs sev taisa. Bet zināt, kas ir kas, kas kā garšo, visas tās garšas izbaudīt, tas ir tas interesantākais. Klients ir galvenais, tāpēc tu tur esi. Un tev viņš ir jāmāk piesaistīt, pavāram nav iespējas kļūdīties. Man ir jāuzmin viņa vēlmes.

Citreiz klienti priecājas par tām pašām jēra akniņām ar mašiem (kartupeļu putru – aut.), tas ir pats vienkāršākais ēdiens, kas mums ir. Daudz kur to vairs netaisa, pašiem angļiem mājās negribas tērēt laiku tādām lietām, un viņi te atnāk un dabū savu tradicionālo mājās ēdienu. Viņi nāk uz kvalitāti!
Angļi ēd sendvičus visu nedēļu, jo dzīvo steigā, tāpēc viņiem “vīkends” ir ļoti svarīgs. Piektdienā vakarā viņi iet atpūsties, sestdiena ir šopinga diena, bet svētdien viņiem ir Sunday Roast [svētdienas cepetis – aut.]. Tad beidzot visa ģimene var sanākt kopā. “Pabā” apēd starteri, tad ēd tos cepešus, tad viņi ņem desertu, tad ņem siera plati, tad vīnu. Sēž, runājas, relaksējas. Beigās vēl kafija. Tas ir tāds vesels komplekss svētdienā, var nosēdēt 5-6 stundas. Ja svētdienā visi galdiņi aizņemti un nav kur apsēsties, tad tas krogam ir ļoti labs rādītājs. Man tā ir!

“Pabā” ar ģimeni, draugiem svin dzimšanas dienas, tā ir tā dzīve, kas notiek ārpus mājas. Tā ir cita domāšana, cita kultūra, kuras Latvijā nav. Latvijā ieej kafejnīcā, tur visi klusiņām sēž, runā tā, lai neviens neko nedzird un nevienam neko netraucē. Tā čučuču. Te, Anglijā skaļi runā un smejas, mierīgi paprasa kaimiņam pie blakus galdiņa, ko tu tur ēd tajā šķīvī. Man arī vienmēr gribās paskatīties! Viņi nekautrējas pajautāt, ko tev tur iedeva, kas tas tāds tur ir. Te tas ir pilnīgi normāli, bet nedomāju, ka Latvijā kāds no blakus galdiņa nāktu skatīties, ko es tur ēdu.

Viņi arī apspriež, ko ēda tajā un tajā vietā, kā tur bija, kā tas garšoja, kā bija pagājušogad. Salīdzina, atceras, cik kur kas maksā, vai tas ir to vērts un vai tas nav to vērts. Esi pakļauts nežēlīgai kritikai, man ir jāpieņem, vienalga, patīk, nepatīk.

Mums jau gadiem nāk patstāvīgie klienti, mēdz būt, ka es no rīta atnāku, viņš jau sēž pie durvīm, kad eju prom, viņš vēl desmitos vakarā sēž pie bāra, vēl nekur nav aizgājis. Pabā viena pinte ar alu maksā 5 mārciņas, nabags to atļauties nevar.

Vai taisi arī latviešu ēdienus?

Vecajam saimniekam ļoti patīk latviešu ēdieni! Rasols, siļķe kažokā, galerts… Vienmēr, kad taisīju sev galertu, arī saimniekam uztaisīju. Rasolu arī atlieku malā vienu šķīvīti, bez tā arī viņš nevar izdzīvot. Tādas lietas, kā speķa raušus, zaķausīšus, tas viņiem vispār ir kaut kas tāāāāds! Kā kaut ko tādu var izlocīt, kā ko tādu var dabūt gatavu! Mums tās ir parastas lietas, viņiem tas ir wowwww.
Viņi visi zina, ka esam latvieši, kad nākam uz darbu, tad sagaida – re, kur mūsu latviešu mafija nāk!

Un tad viņi vienmēr apjautājas, kāds mums Latvijā laiks, viņi ļoti uztraucās, kad mēs braucam uz Latviju, ka mums kāds nenodara kaut ko, jo tur tie krievi ir. Tad viņi seko līdzi, vai tie krievi nav par tuvu Latvijai pienākuši.

Mums pašiem sirds sāp, bet tur neko nevaram izdarīt, tā ir politika, tas ir karš, tur tu nevari ietekmēt. Ir lietas, kur tu vari ietekmēt un vari kaut kā līdzēt, bet karš jau tevi apdraud no visām pusēm.

Kā radās tava “latviešu mafija”?

Bija virtuvē angļu puisis, bet saimniekam nepatika, kā angļi strādā. Es sameklēju latvieti. Tad palika vairāk darba, paņēmām otro, trešo, tad ceturto, tad jau atnāca vīrs pie manis strādāt, jo virtuvē vajag visu ko labot un skatīties elektrību. Nu jau kopā esam 6 latvieši. Ja kāds aiziet, tad meklēju latvieti vietā.

Zināms, ka angļiem nepatīk imigranti no Austrumeiropas. Vai ir bijušas kādas saķeršanās?

Ir bijis, kad pasaka – tā tur poliete man nepatīk vai tas tur ko izrunāt nemāk pareizi, ko viņš te dara? Un tad saimnieks pasaka –zini ko, tur ir durvis, mudīgi staigā ārā. Saimnieks to uzreiz nocērt saknē, nekad neviens neiedomāsies pieminēt, ka tur ir kaut kāds foriners [foreigner – ārzemnieks, angļu val.], tikko pateiksi foriners, tad jau zini – ņem savu maciņu un tinies.

Vai kādreiz nerodas doma par braukšanu atpakaļ uz Latviju?

Man varbūt Latvijā būtu normāls darbs un atalgojums, bet vīram nebūtu, dēlam arī nebūtu, jo to, ko viņi zina un māk šeit, to nevienam Latvijā nevajadzēs. Esmu pieradusi pie tās dzīves kvalitātes, kāda ir šeit, un tad ir ļoti smagi, ka tu vairs nevari dzīvot tā, kā tu gribi, bet tā, kā tu vari. Dzīvojot šeit, es varu palīdzēt kādam Latvijā, tur dzīvojot, diez vai kādam palīdzēšu. Man tuvie cilvēki Latvijā nevar atļauties daudzas lietas, tad mēs viņus varam palutināt, vismaz pāris reizes gadā varam iepriecināt ar kādām dāvanām.

Kad Latvijā ieej veikalā, tad attieksme ir apmēram tā – ko tu te ienāci, ko tu te gribi! Piemēram, gribu nopirkt vai palūgt kādu pakalpojumu papildus, tad skatās uz mani uz tā kā jocīgu. ”Par atsevišķu samaksu, lūdzu!” Vai tad es esmu teikusi, ka nemaksāšu, tikai palūdzu, ka vajag to un to, un uzreiz tev tā…

Saimnieks šeit ir ieinteresēts, lai nāk nauda, un es to varu izdarīt. Latvijā darba devēji arī it kā to pašu grib, bet kur tā peļņa aiziet! Ne jau lai to biznesu bīdītu uz augšu, tas aiziet kādām kabatas, un tas man nepatīk. Latvijā tu esi tikai darbaspēks, visi ir tā kā nedaudz nospiesti uz ceļiem. Tur nevari pateikt neko, tikko pasaki ko, kas nepatīk, tā tevi atlaiž. Bet Anglijā tu skaties, lai tev ir klients, daudz ko darām pat par velti, lai viņus iepriecinātu. Mums ir labdarības pasākumi, kur visi strādā un par to neko nesaņem, ir dzīvā mūzika, ir barbekjū, visvisādas atrakcijas, daudzi tūkstoši tiek iztērēti tikai tāpēc, lai cilvēkiem būtu interesanti. Latvijā neesmu redzējusi, ka kāds restorāns ko darītu, lai iepriecinātu savu pilsētiņu. Nu nenotiek, nu! Bet te, Anglijā notiek.

Tā ir tā brīvība biznesā, ko viņi šeit atļaujās, tas Latvijā nekad nebūs. Latvijā ir iegrimuši kalkulācijās par katru gramu, par katru kapeiku. Mēs Anglijā skatāmies to galarezultātu, mums nav tā kapeika tik svarīga uz priekšu vai atpakaļ, kādu nedēļu var būt ļoti labs profīts (profit – peļņa, angļu val.), kādu nedēļu var nebūt tik labs, par to jau neviens nepārdzīvo.

27 gadi laulībā ir ļoti ilgs laiks. Vai nekad neesat gribējuši šķirties?

Gribēju gan šķirties! Tajos labajos 30, kad mainās visas domāšanas. Uzrakstīju lapu, ka šķiros, atnesu mājās, ieliku atvilktnē, lai stāv, jo nebija 30 rubļu, ko aiznest uz tiesu. Kad biju jau tā kā nobriedusi braukt uz to Rīgu projām, pārnāku vakarā mājās, mans Aigariņš sataisījis skaistu galdu ar ziediem, kūkām, vīnogām. Un saka – nu tā draudziņ, šitās būs vai nu mums atvadu vakariņas, vai mēs sākam visu no jauna! Un tad es sēdēju uz sliekšņa un raudāju, pārdomāju visu, kā mums ir gājis, cik sākumā bija grūti, un kā viņš man palīdzēja it visur. Kad oma bija slima uz gultas, kad mamma mira… Viņš man visu laiku stāvēja blakus, viņš visu laiku ir palicis ar mani, vienalga, kādi kreņķi un grūtības bijušas. Tas bija tik šausmīgi sāpīgi, es domāju – nē, es viņam nevaru tā nodarīt pāri. Viņš varbūt nerunā tik skaisti, kā man gribētos, viņš nav nekāds dzejnieks, bet tajā vakarā viņš tik skaisti visu to bija izdarījis… Abi bērni, viņiem toreiz bija kādi 13, 14, sēž aiz durvīm un klausās – kas te tagad būs, mamma paliks mājā vai ies prom? Un viņi bija tik priecīgi, ka mamma nekur neies, mamma paliks!

Aigars izturēja, viņš zināja, ka man neko nevar izdarīt, esmu tipisks Mežāzis. Esmu ieņēmusi prātā, tā arī tam iziešu cauri. Ir pareizi, nav pareizi, vienalga, izdarīšu! Tāpat ar braukšanu šurp, varbūt arī nevajadzēja braukt. Bet nu man vajag tur augstāk kalnā, tur zāle zaļāka, pušķis leknāks, jākāpj pakaļ!

Jūs mājās visi esat latvieši, taču brīžiem savā starpā sarunājaties angliski. Kādēļ?

Arta ar Renāru (meita un viņas vīrs – aut.) darbā visu laiku runā angliski, pārnāk mājās, tā arī turpina. Nu, pusi uz pusi. Man citreiz vieglāk lasīt angliski, nekā latviski, jo man daudz tās informācijas nāk, un viss tikai angļu valodā. Tagad mainās likums uz alergēniem, tas viss ir jāzina, uz kursiem jāiet. No rīta automātiski – good morning (labrīt – angļu val.), darbā tāpat, neviens jau vairs nesaka labrīt, kad nāk iekšā. Tas ir nedomājot, pirmais nāk prātā angļu vārds, un tad tikai latviešu. Citreiz nezini, kā to latviski pateikt, pasaki angliski un tad visi saprot.

Kad latvieši atbrauc ciemos, tad kaut ko pasakām, un pat nesaprotam, ka neesam pateikuši latviski. Mēs ar Artu smejamies – bet tu saprati pati, ko tu tagad pateici? Ar citiem Anglijas latviešiem arī par to pašu esmu runājusi, viņi bieži nemāk pārtulkot, ko tas nozīmē, aizmirst, kas tas ir.Būs jau grūti tiem mazbērniem… protams, mazbērni zinās latviešu valodu, bet runāt runās angliski.

11 komentāri

TOP komentāri

  • Arita
    +4

    Arita

    Lai veicas! Prieks par sirsnīgiem un jaukiem cilvēkiem, kas atraduši savu īsto sirdsdarbu!

    22.02.2016 23:46

  • Vineta Davari
    +4

    Vineta Davari

    Superigs starts. Loti par jums visiem priecajos. Lai viss izdodas.

    22.02.2016 23:46

  • Aldis
    +4

    Aldis

    Patiesi labs rakstiņš. Lai pietiek spēks, iedvesma un izturība turpināt iesākto :-)

    22.02.2016 20:29

Kā atrast dāvanas, izvairoties no Ziemassvētku kņadas?

Kā atrast dāvanas, izvairoties no Ziemassvētku kņadas?

Ir pieņemts domāt, ka Ziemassvētku laikam ir jābūt mierīgākajam un klusākajam laikam gadā. Tomēr pirmssvētku periods parasti ir pilns ar steigu, simts darbiem, pirkumiem, rosīšanos virtuvē un nebeidzamiem sarakstiem. Kā iegādāties Ziemassvētku dāvanas, lai tas nepārvēršas galvassāpēs?

Preces vai dāvanu kartes – kura ir labākā dāvanu izvēle?

Preces vai dāvanu kartes - kura ir labākā dāvanu izvēle?

Dāvanas izvēlēties nekad nav vienkārši. Jo ļaunāk, ja tas ir kļuvis par pienākumu. Ziemassvētku laiks ir neizbēgams dāvināšanas (un arī saņemšanas) laiks, kas nozīmē – ir jāmeklē un jāpērk dāvanas! Tomēr, ja šis process kļūst par tukšu pienākumu, tas var sagādāt nevajadzīgu stresu un pat negatīvas emocijas. Katru gadu viens un tas pats… Ja tā ir noticis – šogad vajag censties paskatīties uz dāvanu meklēšanu un gatavošanu pavisam citā gaismā! Lasi tālāk un uzzini – kā!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas