Ārsti nenogurstoši brīdina, ka Latvijā pieaug bērnu traumatisms

4 komentāri

Latvijā strauji pieaug bērnu traumatisms. Mediķi aicina valdību pievērst šai problēmai uzmanību. Šī nelāgā rādītāja ziņā Latvija ir teju līdere visā Eiropas Savienībā (ES). Analizējot statistikas datus, redzams, ka visbiežāk bērni savainojas pavasara un vasaras mēnešos. Un tas notiek galvenokārt divu iemeslu dēļ: vecāku neuzmanība un zināšanu trūkums par bērniem drošu vidi.

Visbiežāk bērni traumas gūst mājās, turklāt vecāku un citu pieaugušo tuvumā. Applaucējas, nokrīt no gultas, galda vai krēsla, pakrīt uz grīdas.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Divu bērnu māmiņa Margarita stāsta, ka ikdienā viņas mazuļi mājās ir ļoti aktīvi. Skraida, staigā, visu grib iepazīt. Viņa gan cenšas uzmanīt katru bērnu kustību. Taču ne vienmēr, tas izdodas.

Iestājoties siltākam laikam, mazie aktīvi laiku pavada pagalmā vai ielās. Statistika rāda, ka bieži vien bērni savainojas, krītot no riteņa, skrituļslidām vai batuta.

Bērnu traumatisms Latvijā ir nopietna problēma. Bērnu slimnīcā pērn palīdzība sniegta vairāk nekā  20 tūkstošiem mazuļu. Vairums no viņiem, 54% savainojušies mājas apstākļos, brīvā dabā – 15%, skolā 8%.

Vairums no traumas guvušajiem bērniem ir līdz piecu gadu vecumam. Ārsti ir pārliecināti, ka, laikus novērtējot situāciju un paredzot iespējamo risku, būtu iespējams nelaimi novērst un pasargāt savu bērnu.

Augstais bērnu traumatisms Latviju kopā ar Lietuvu ir nostādījis līderpozīcijās visā ES. Pētersons aicina šo problēmu jau risināt valstiskā līmenī, iesaistot vairākas ministrijas.

4 komentāri

TOP komentāri

  • Žanis
    +1

    Žanis

    Dakteri? Nav gadījumā ārsti?

    27.06.2015 08:02

  • armands
    +1

    armands

    Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 50-os, 60-os, 70-os gados un arī 80-to gadu pašā sākumā, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
    Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
    Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

    Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos. Mēs bariņos pārunājām variantus par bērnu rašanos pasaulē, slepus spēlējām mammās un papos, nevis mācījāmies no porniķiem.
    Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
    Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
    Un kā ir tagad?

    26.06.2015 22:07

  • Linda
    0

    Linda

    Bērni ir palikuši arī vārīgāki, jo neuzņem normālu uzturu. Ar Snikeriem un burgeriem neizaug tie spēcīgie bērni, kas 70-os un 80-os gados varēja nolekt no koka un neko nesalauzt.

    27.06.2015 04:50

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas