Represētais: Mums meta ar ķieģeļiem un kliedza ”fašisti”, ”predaķeļi”

0 komentāri

Atmiņas par pārdzīvoto izsūtītajiem ir skaudri dzīvas un klātesošas ikdienā, tomēr atceres un sēru dienās represētie ar tām var dalīties ar citiem, kad dodas arī pie Brīvības pieminekļa. Tur šodien kopā ar citiem bija arī Rīgas Politiski represēto biedrības pārstāvji. Tās vadītāja Jāņa Lapiņa dzīves stāsts ir tikpat traģisks un smags, kā daudziem citiem latviešiem, kuri pārcieta izsūtījumu uz Sibīriju. 

Jānis Lapiņš ir viens no tiem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuru pirms 66 gadiem izveda uz Sibīriju. Toreiz viņam bija tikai 12 gadu, taču tas neliedza viņu līdz ar citiem cilvēkiem bez iemesla apsūdzēt un izsūtīt no Latvijas.

Jāņa mamma nāk no Jāņa Poruka dzimtas, bijusi turīga latgaliete, bet tēvs no nabadzīgas Vidzemnieku ģimenes. Dzīvojuši Rīgā, daudz strādājuši un par sapelnīto naudu nopirkuši zemi.

”Dienu un nakti strādāja, kā jau Ulmaņu laikā varēja nopirkt zemi, uzcēla skaistu māju, bija paraugsaimniecība, tad nāca krievi, uztaisīja par kulakiem,” stāsta Jānis.

Ar asarām acīs, sirmais vīrs atceras tās traģiskās nakts notikumus. Liktenis ģimeni sadalīja, jo iepriekšējā vakarā mamma ar trim no bērniem aizbrauca uz laukiem. Tas viņiem ļāva izbēgt no represijām, bet mazais Jānis, viņa māsa un tēvs tika apcietināti.

”Aizgājām gulēt, vienos naktī paps modina mani un māsu, pats bēdīgs, asaras birst, celieties augšā, iedod mums katram pa maisam, lieciet savas drēbītes tajos maisos, bet mēs tak nezinām kādas,” atceras Jānis.

Tā, ar to, kas mugurā tēvs ar diviem bērniem vesti uz Ropažu staciju, kur stāvējis vilciena sastāvs.

”Paps bija tā uztraucies, neviena vārda nevarēja pateikt, tikai šitā klaudzēja viņam zobi, iekšā, durvis ciet, divos stāvos, cik vien var, saštopēja, raud, kliedz, kas tur darījās, tas nav aprakstāms, tas nav izstāstāms, to nevar parādīt nevienā filmā.”

Jānim kā kulaku bērnam bija lemts izbaudīt aukstumu, badu un pazemojumus.

”Kad mēs braucām, katrā stacijā stāvēja bariem cilvēku un svieda uz mums ar akmeņiem un ķieģeļiem, kliedza “”fašisti, predaķeļi”” katrā stacijā stāvēja, tas laikam bija sarunāts.”

Pēc astoņiem gadiem visa trijotne veiksmīgi atgriezās Latvijā. Vecāki tā arī nepiedzīvoja dienu, kad Latvija atguva neatkarību, bet cerība esot bijusi. Represēto rindas ar katru gadu kļūst arvien retākas. Veco paaudzi satrauc, ka šis latviešu tautas traģiskais posms tiks aizmirsts.

Jānis tic, ka pēc šīs, kā viņš teic – komjaunatnes paaudzes bērniem, nāks paaudze, kurai rūpēs gan tautas izciestais, bet vecajiem vēl pietiks veselības un spēka.

”Mums tā veselība ir no tās cerības, ka esam to pārcietuši un tagad esam brīvā Latvijā, ko nozīmē brīvā Latvija, tās mums ir zāles, ka esam Latvijā,” stāsta Jānis.

0 komentāri
Kā atrast dāvanas, izvairoties no Ziemassvētku kņadas?

Kā atrast dāvanas, izvairoties no Ziemassvētku kņadas?

Ir pieņemts domāt, ka Ziemassvētku laikam ir jābūt mierīgākajam un klusākajam laikam gadā. Tomēr pirmssvētku periods parasti ir pilns ar steigu, simts darbiem, pirkumiem, rosīšanos virtuvē un nebeidzamiem sarakstiem. Kā iegādāties Ziemassvētku dāvanas, lai tas nepārvēršas galvassāpēs?

Preces vai dāvanu kartes – kura ir labākā dāvanu izvēle?

Preces vai dāvanu kartes - kura ir labākā dāvanu izvēle?

Dāvanas izvēlēties nekad nav vienkārši. Jo ļaunāk, ja tas ir kļuvis par pienākumu. Ziemassvētku laiks ir neizbēgams dāvināšanas (un arī saņemšanas) laiks, kas nozīmē – ir jāmeklē un jāpērk dāvanas! Tomēr, ja šis process kļūst par tukšu pienākumu, tas var sagādāt nevajadzīgu stresu un pat negatīvas emocijas. Katru gadu viens un tas pats… Ja tā ir noticis – šogad vajag censties paskatīties uz dāvanu meklēšanu un gatavošanu pavisam citā gaismā! Lasi tālāk un uzzini – kā!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas