Valdības “laulības” vai koalīcijas līgums. Kāpēc partijas to īsti neņem vērā?

0 komentāri

Valdības amatu dalīšanas krupji šonedēļ tika apēsti, tiesa dažiem ticis rumpis, citiem – varžu kājiņas, jo zaļzemnieki vadīs piecas ministrijas, Nacionālā apvienība turpinās vadīt tās pārraudzībā jau esošās trīs, savukārt Vienotībai cerēto sešu portfeļu vietā būs pieci un mistiskais premjera biedra amats. Par šādu sadalījumu nu jau bijusī varas partija rādīja sakniebtas lūpas un arī izrieza kažoku uz otru pusi, kā arī sāka vicināt karogu par pensionāru dzīves uzlabošanu un rūpēm par bērniem, ko pati, pie varas būdama, izlikās nedzirdam. Un visam šim pa virsu būs arī valdības laulības līgums – jau zināmais koalīcijas līgums, kas regulē attiecības starp valdību veidojošajām partijām un nosaka, ko darīt un ko ne. Kāda jēga radīt šādu dokumentu, ja tā nosacījumi, galu galā, vienmēr tiek pārkāpti, un teju vienmēr tas ir palicis bez sekām?

Būt vai nebūt koalīcijas līgumam – jautājums aktualizējās pēc Māra Kučinska nominēšanas premjera amatam. Iepriekšējās koalīcijās valdošās partijas savstarpēji noslēgtos līgumus konstanti nav ievērojušas, kas nākamā premjera pārstāvētās Zaļo un zemnieku savienības līderi Augustu Brigmani mudināja piedāvāt no dokumenta ar koalīcijas partiju sadarbību regulējošiem noteikumiem atteikties vispār. “Vai nu ir drauga, sabiedrotā plecs, vai nav. Tur nelīdz nekādi koalīcijas līgumi,” saka Brigmanis.

Nākamās koalīcijas partijas, īpaši Nacionālā apvienība, tomēr izteica viedokli, ka līgums ir jāsaglabā. Tam piekrist nolēmis arī premjera amata kandidāts Kučinskis, kurš apliecina, ka partiju līderi arī šoreiz parakstīs dokumentu, kur izklāstīti politisko spēku sadarbības noteikumi.

“Saucam to kā gribam – vai tas ir koalīcijas līgums, vai kaut kādi noteikumi valdību veidojošo partiju starpā, bet noteikti viņiem ir jābūt. Bez noteikumiem tas ir kā bez ceļu satiksmes noteikumiem. Lai brauktu uz priekšu, ir jābūt pieturas punktiem,” norāda Kučinskis.

Koalīcijas līgums ir valdību veidojošo partiju līderu parakstīts sadarbības noteikumu dokuments. Ja valdības deklarācijā izklāstīti valdības veicamie uzdevumi, tad koalīcijas līgums regulē, ko partijas drīkst vai nedrīkst darīt. Šādi līgumi pastāv jau kopš deviņdesmito gadu sākuma. Bez līguma sākotnēji darbojās pirmā Andra Šķēles valdība, bet drīz Šķēle uzstāja uz šāda dokumenta ieviešanu.

Bijušais Šķēles padomnieks Mārcis Bendiks stāsta, ka līgums bijis veids, kā vismaz mēģināt noturēt kopā pretrunu plosītās partijas: “To ir tagad grūti stādīties priekšā, premjeram Šķēlem bija pieci Ministru prezidenta biedri, valdībā bija jāliek papildu galdiņus klāt, kopā ar valsts ministriem bija kaut kādi 28 valdības locekļi. Lai kaut kā dabūtu to struktūru pie funkcionēšanas krīzes apstākļos, kad bija budžeta pieņemšana utt., zināma funkcionalitāte tam bija, bet, protams, ierobežota.”

Kopš Šķēles laikiem koalīcijas līgumi nav daudz mainījušies. To uzdevums ir turēt valdošās partijas un to deputātus ierindā un nepieļaut pašdarbību. Piemēram, demisionējušās Laimdotas Straujumas valdības līgumā valdības frakcijas apņēmušās ievērot šādus noteikumus:

  • Bez iepriekšējas saskaņošanas (..) neiesniegt Saeimā likumprojektus;
  • Bez iepriekšējas saskaņošanas (..) neatbalstīt likumprojektus, ja tos iesniedz opozīcija;
  • Neierosināt un neatbalstīt deputātu pieprasījumus, priekšlikumus par neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam vai atsevišķiem tā locekļiem;
  • Bez iepriekšējas saskaņošanas (..) neierosināt tautas nobalsošanu, aicinājumus Valsts prezidentam neizsludināt kādu likumu, aicinājumus veidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kā arī parakstīt pieteikumu lietas iesniegšanai Satversmes tiesā.

Līgums gan nav juridiski saistošs.

“Pēc būtības tas ir koalīcijas partiju godavārds pildīt tās apņemšanās, kas šajā dokumentā ir ierakstītas. Tā ir tīri politiska apņemšanās, kas nozīmē, ka nekādu juridisku seku, ja partijas pārkāpj šo vienošanos, nav. Partijas ir motivētas ievērot koalīcijas līgumu tāpēc, lai citas partijas to negribētu pārkāpt. Jā, protams, opozīcijai līdz ar to ir grūtāk manevrēt,” komentē politoloģe Iveta Kažoka.

Vienlaikus visās iepriekšējās valdībās valdības partneri ir līgumu bieži nav ievērojuši vai pārmetuši tā neievērošanu citiem. “Nacionālā apvienība uzskata, ka pašlaik koalīcijas līgums un pamati, uz kuriem tika veidota šī valdība, nav spēkā,” teic nacionāļu līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars.

Uz jautājumu, vai koalīcijas līgums ir spēkā, ZZS frakcijas priekšsēdētājs Brigmanis atbild noliedzoši: “Nav spēkā! Protams, tas ir pārkāpts, līdz ar to tas nav spēkā. Līdz ar to mūsu apvienībai ir brīvas rokas rīkoties.” To, ka koalīcijas līgums nestrādā, jau sen atzīst arī Vienotības līdere Solvita Āboltiņa.

“Līgums starp diviem godīgiem cilvēkiem vienmēr var tikt uzrakstīts uz vienas pus lapiņas. Kā Latvijas civillikumā ir teikts, bez spaidiem, viltus un maldības, un labos tikumos. Diemžēl pie mums tas tā nenotiek, un Latvijā tas līgums ir vajadzīgs, lai piefiksētu, kurš ko nedara,” teic Bendiks. Līdz ar to nav garantiju, ka jaunajā valdībā partijas līgumu nepārkāps atkal.

“Tajā brīdī, kad koalīcijas līgums pārāk bieži tiek pārkāpts, tas jau signalizē, ka drīzumā varētu būt pārmaiņas,” – tā Dzintars.

Āboltiņa: “Nacionālā apvienība klaji ignorēja koalīcijas līgumu no sākta gala līdz beigām. Tas būs šobrīd arī koalīcijas vadītāja, premjers arī koalīcijas vadītājs, viņa uzdevums būs nodrošināt, lai šī valdība būtu ilgtspējīga un rīcībspējīga.”

Lai gan koalīcijas līgums bieži nedarbojas, eksperti gan atzīst, ka bez līguma partiju kašķi būtu vēl lielāki.

“Ja nebūtu koalīcijas līguma, tad šādu situāciju būtu vairāk un arī kašķu starp partijām būtu vairāk. Valsts pārvaldē būtu diezgan liels haoss, jo valsts pieņemtie lēmumi būtu neprognozējami,” saka Kažoka.

Politiskās opozīcijas deputāti gan nereti dēvējuši koalīcijas līgumus par antikonstitucionāliem, jo uz tiem balstās Koalīcijas sadarbības padomes ietekme. Satversmē noteikts, ka Saeima ir valsts likumdevējvara, bet Ministru kabinets – izpildvara. Tikmēr koalīcijas līgums regulē, ka visi galvenie jautājumi tiek izskatīti arī trešajā varas centrā – Koalīcijas padomē. Valdošo partiju padome ir vieta, kurā jautājumus izlemj varas partijas bez opozīcijas iesaistes. Šai institūcijai varu piešķir tikai koalīcijas līgums.

Koalīcijas sadarbības padomes lēmumiem ir politisks, saistošs raksturs. Koalīcijas padomes sēdes notiek katru pirmdienu parlamenta ēkā, un tajās politiķi izskata gan valdības, gan Saeimas darba kārtību. Tomēr atšķirībā no atklātajām Ministru kabineta un Saeimas sēdēm, Koalīcijas padomes apspriedes notiek aiz slēgtām durvīm.

Politoloģe Kažoka norāda, ka līdzīgas partiju regulāras apspriedes ir vairumā citu Eiropas valstu. Latvijā gan koalīcijā pieņemtie lēmumi tiek par maz skaidroti: “Ja premjeri to būtu tā rūpīgāk skaidrojuši šos jautājumus, tad arī tās pretenzijas un mistika, kas apvij koalīcijas padomi, nebūtu tik liela. Bet diemžēl Latvijā pēdējos gados tas iespaids, kas varēja rasties, ir, ka Latvijā tas patiesais lēmumu pieņēmējs ir Koalīcijas padome, un dažkārt pat ministrs un premjers nesaprot, kāpēc tur tiek pieņemti tādi lēmumi, kādi tiek pieņemti. Realitātē premjers zina, kas notiek Koalīcijas padomē. Jautājums ir –  vai premjers pēc tam izvēlas vai neizvēlas skaidrot sabiedrībai, medijiem, kādi ir bijuši apsvērumi, kāpēc kaut kādi valstij svarīgi lēmumi ir kavējušies. Koalīcijas padomes lēmumi īsti netiek publiski skaidroti, un par viņiem nav vismaz publiski redzami atbildīgās politiskās amatpersonas. Manuprāt, tas ir drīzāk pārmetums premjeriem, nevis koalīcijas padomēm.”

Māris Bendiks uzskata, ka Koalīcijas padomes varu palielina tas, ka Ministru kabineta sēdes ir atklātas: “Apmēram 200 veidojumi ir Apvienoto Nāciju Organizācijā, 190 – cik tur. No tām slēgtas valdības sēdes ir apmēram 200. Vienīgais izņēmums ir Latvijas Republika. Tas raksturo jau mūsu sistēmas debilitāti. Valdības sēdēm ir jābūt slēgtām. Atklātā valdības sēdē visi runā tā kā mēs šeit televīzijā. Līdz ar to ir jābūt vienai vietai, kur runā neatklāti, tas ir obligāti.”

Kučinskis apgalvo, ka vēlas Koalīcijas padomes ietekmi samazināt, lai vairāk diskusiju notiktu tur, kur tām jānotiek – Ministru kabinetā: “Šobrīd rodas iespaids, ka koalīcijā bez maz dublē MK, tikai kaut kādā ziņā aiz slēgtām durvīm, tad es domāju, ka arī vērtējot kā strādās koalīcija, būs izmaiņas. Es nevaru vēl pateikt, kādas, bet mana vēlēšanās būtu lielāku daļu visu diskusiju pārcelt uz Ministru kabinetu, tikai politiķiem atstājot kaut kādas politiskās izšķiršanās.”

Retorika par Koalīcijas padomes varas samazināšanu izskanējusi arī iepriekš, tomēr to līdz šim nav izdevies īstenot. Par nākamās valdības koalīcijas līgumu Kučinskis ar Zaļo un zemnieku savienību, Vienotību un Nacionālo apvienību plāno sākt diskusijas nākamnedēļ.

Foto

Skaties video!

0 komentāri
Kā atrast dāvanas, izvairoties no Ziemassvētku kņadas?

Kā atrast dāvanas, izvairoties no Ziemassvētku kņadas?

Ir pieņemts domāt, ka Ziemassvētku laikam ir jābūt mierīgākajam un klusākajam laikam gadā. Tomēr pirmssvētku periods parasti ir pilns ar steigu, simts darbiem, pirkumiem, rosīšanos virtuvē un nebeidzamiem sarakstiem. Kā iegādāties Ziemassvētku dāvanas, lai tas nepārvēršas galvassāpēs?

Preces vai dāvanu kartes – kura ir labākā dāvanu izvēle?

Preces vai dāvanu kartes - kura ir labākā dāvanu izvēle?

Dāvanas izvēlēties nekad nav vienkārši. Jo ļaunāk, ja tas ir kļuvis par pienākumu. Ziemassvētku laiks ir neizbēgams dāvināšanas (un arī saņemšanas) laiks, kas nozīmē – ir jāmeklē un jāpērk dāvanas! Tomēr, ja šis process kļūst par tukšu pienākumu, tas var sagādāt nevajadzīgu stresu un pat negatīvas emocijas. Katru gadu viens un tas pats… Ja tā ir noticis – šogad vajag censties paskatīties uz dāvanu meklēšanu un gatavošanu pavisam citā gaismā! Lasi tālāk un uzzini – kā!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas