Kučinskis: es nevienam neesmu parādā un nebaidos pateikt “nē”

0 komentāri

Premjera amata kandidātam Mārim Kučinskim, kurš šobrīd uzņēmies valdības veidošanu, nav tūlītēja plāna, kā atgūt no Latvijas emigrējušos iedzīvotājus. Viņaprāt, tūlītējs risinājums ir tikai tukša brīnumu solīšana.

Intervijā ar TV3 raidījumu Nekā Personīga Kučinskis stāsta par savas valdības galvenajām prioritātēm, kā arī jutīgākajām tēmām sabiedrībā – bēgļu jautājumu, reemigrāciju un arī valdības stabilitāti. Kaut arī izskanējušas bažas par Kučinska politisko pagātni un domubiedriem, viņš noliedz, ka būtu viegli ietekmējams, un akcentē to, ka viņam neesot grūti pateikt “nē”.

Kas ir tās galvenās lietas, ar ko jūsu valdība nodarbosies?

Visa deklarācija pakārtojas piecām prioritātēm. Ekonomiskajā sadaļā tautsaimniecības attīstība, izglītības reforma, veselības aprūpes reforma. Savukārt mums ir priekšā Saeimas lēmums par uzdevumiem Ministru kabinetam, kur jau detalizācija ir. Trešā prioritāte – veselības aprūpes reformas. Ceturtā prioritāte – demogrāfija, kas šobrīd tiek vairāk akcentēta, un es neslēpju, ka tā tiks veidota kā horizontāla ar uzdevumiem daudzām ministrijām. Un, protams, valsts drošība un identitāte.

Tā nianse ir, ka daudzi potenciāli ministri meklē nozarisko pieeju. Bet nozariskās pieejas nav. Viss tiek pakārtots attīstības jautājumam. Jāatzīst, ka šo jauno pieeju, kas mani priecē, visi ir akceptējuši. Vai visi to saprot, ka dzīve mazliet izmainīsies saistībā ar tiem uzdevumiem, kas jāveic – par to es vēl neesmu pārliecināts.

2016. gadu mēs varētu saukt par tādu nodokļu sistēmas inventarizācijas gadu. Vispirms izanalizēsim kādus nodokļus vispār Latvija iekasē un kā mēs noklājam savus izdevumus. Atsevišķs punkts ir ēnu ekonomika, kas mums pārsniedz pagaidām visas pieļaujamās robežas.

Jūsuprāt, vai ēnu ekonomikas augstais procents varētu būt tik liels, ja ēnu ekonomikas piesegšanā nebūtu iesaistītas arī, iespējams, pat augstas valsts maizē strādājošas amatpersonas?

Neslēpšu, ka man par to, protams, ir aizdomas. Neslēpjas jau ēnu ekonomikas augstais procents tikai kaut kur pagrīdes servisos, kases aparātos. Tā kā attiecībā uz to es domāju, ka mans pirmais darbs būs arī ar Pētersones kundzi runāt un saprast situāciju. Iespējams, ka viena otra saite varētu būt saistīta ar politisko piesegšanu. Bet tas ir jāatklāj…

Jūs esat piedzīvojis to visu, kas notiek ar partiju, kad tā zaudē popularitāti un beigās izbeidz darbību. Tagad jūs esat atgriezies. Kādus secinājumus jūs varētu izdarīt par to, kas notiek ar Vienotību?

Vienotībai šobrīd tiešām ir tādas krustceles un varbūt drusciņ pietrūkst, lai varētu atkārtot un aiziet no politiskās skatuves. Šī viņu nokļūšana no vadošās partijas nedaudz sāņus – tā ir viņu lielā iespēja vienlaicīgi. Tikai, ja viņi nepielaidīs kļūdas un atkal sāks birt ārā [biedri], tad es domāju vairs otras šādas iespējas savākties nebūs.

Un ko tas nozīmēs?

Tas nozīmēs ļoti grūtu darbu. Tas nozīmēs bez maz neiespējamo. Neviena valdība nevar strādāt, ja nav Saeimas aizmugure.

Un principā tas ir arī drauds jūsu valdībai?

Protams, tas ir arī drauds. Tāpēc jau es arī neslēpju rūpes, kā Vienotībā dala amatus. Jo tā nedrīkst šobrīd sašķelties.

Pēdējā laikā daudz runāts par iekšējo un ārējo drošību un nedaudz malā palicis iepriekš būtisks jautājums – kā atrisināt to, ka cilvēki no Latvijas aizbrauc un kā viņus dabūt atpakaļ?

Viss, kas saistās ar reemigrāciju, integrāciju, tas ir ekonomisks rādītājs. Jābūt ekonomiskam piedāvājumam – jābūt, kur dzīvot, un jābūt, kur strādāt. Nu jā – profesionālā izglītība un iemaņas. Ar melno darbu Latvija vēl vismaz gadus 10 vai 15 nemaksās tik daudz, kā to var atļauties Anglijā vai Vācijā.

Tas nozīmē, ka tāda tūlītēja risinājuma tuvākos 5-10 gadus nav?

Tūlītējs risinājums – tā ir tikai tukša brīnumu solīšana. Ko tad mums darīt? Atsaukt visus uz simtgadi un atņemt pases, lai nebrauktu prom? Nē. Jābūt piedāvājumam tieši uz darbu.

Jūsu valdības viens no lielajiem pārbaudījumiem būs bēgļi. Jo jūsu valdības laikā, ja jūs apstiprinās, viņi šeit atbrauks. Jūs tīri cilvēcīgi nebiedē tas, kas varētu Latvijas sabiedrībā notikt pēc tam, kad šie cilvēki šeit atbrauks?

Un kā vēl mani biedē. Arī uz sevi es to varētu ilustrēt – brīdī, kad notika pirmās diskusijas par kvotām – brīvprātīgām vai obligātām – es biju krietni, krietni liberālāks nekā šobrīd, kad es skatos, kas notiek tajās vietās, kur viņi ir ieradušies. Vēl viena nianse – jāatceras mūsu austrumu robežas nostiprināšanas jautājums. Jo plūsmas jau nav beigušās. Un, ja paveras vektors uz mūsu pusi – cik tad mēs esam gatavi? Vai tad mēs brauksim uz Eiropu pēc palīdzības, vai mums būs šī politika kopā ar Eiropu tāda, lai visi būtu gatavi arī šādam scenārijam? Pirmais – uzņemt pašiem un otrais – pilnībā pārzināt situāciju ap mūsu austrumu robežām.

2010. gadā jūs vadījāt Saeimas Nacionālās drošības komisiju un apmeklējāt Latgali. Konstatējāt, ka tur ir slikta Latvijas televīzijas kanālu uztveramība. Tagad ir labs laiks pagājis. Jums ir priekšlikums, kā to sakārtot? Jo nekas jau tur nav mainījies.

Nekas nav mainījies. Tā pat apmeklēju savus draugus Latgalē, un esmu ļoti skumjš. Man, protams, nav visa informācija, ko šobrīd valdība par to domā. Es zinu, ka problēma nav nolikta malā. Latgales kontekstā dabiski, ka pie jautājuma noteikti atgriezīsimies. Un tas būs ļoti aktuāls. Neaizmirsīsim – pašvaldību vēlēšanas tuvojas. Paskatīsimies, kāds būs process.

Mūsu pēdējos raidījumos esam stāstījuši kā ar viena viltota papīriņa palīdzību var izkrāpt nekustamo īpašumu, un Tieslietu ministrijas pakļautībā esošas institūcijas zina, ka tas tā notiek, bet piever acis un bieži vien pat akceptē, ka pie viņiem atnāk krāpnieki ar viltotiem dokumentiem. Vai Tieslietu ministriju var vadīt cilvēks, kurš zina, ka tas tā notiek, bet neko nedara?

Vai Rasnača kungs atbilst tiem izaicinājumiem, kas būtu jādara tieslietu ministram? Mēs ieliekam iekšā [deklarācijā] uzdevumu uz kaut kādu gadu…

Kas tas ir par uzdevumu?

Šajā gadījumā par to, ka mūsu konkurētspēju uz leju velk tieši tieslietu nozare. Tieši maksātnespējas procesi. Tieši jūsu pieminētie gadījumi, protams, ir vēl vairāk kliedzošas nekaunības un tādas vienkārši ir jāravē.

Latvijas gāze ir viens tāds ļoti karsts un aktuāls jautājums. No malas raugoties, fakts, ka Ozolas kundze ir aizrotējusi uz citu ministriju, daudziem liekt domāt, ka tas ir kāds Latvijas gāzes lobijs, kas šo cilvēku, kurš iestājās pret Gazprom interesēm, noņem nost.

Visa koalīcija solījās – mēs nekur neatkāpjamies. Mēs pieņemam un nobeidzam šo likumu, un šis stāsts ir aizvēries. Par pirmpirkuma tiesībām, ja tas ir finansiāli iespējams, tad Latvijas nedrīkst palaist šo te iespēju garām un tam, kas atrodas infrastruktūrā, nepieciešams būt valsts īpašumā.

Bet – ja pie jums atnāk Kalvīša kungs un saka: “Nu, Māri – Inčukalns ir mūsu!”

Kalvīša kungs vai jebkurš var atnākt. Es jau neiespaidošos no viena cilvēka.

Kā jūs raksturotu to, ka daudzos augstos amatos, arī uz tādu, kādu pretendējat jūs, nonāk cilvēki, kuri pamanās pa vidu darbam, ļoti labi parūpēties par savu personīgo labklājību?

Ja mēs sagrupētu arī politiķus Saeimā, tad viņiem ir vairākas intereses. Vieni parādās kā apbalvojumi, otri, kas patiešām grib kaut ko darīt. Bet kaut kāda daļa noteikti ienāk, kuri uzskata, ka izmantos politiku kā biznesu un kļūs bagāti. Es pret šādiem cilvēkiem esmu izturējies ar neuzticību.

Kāpēc premjera amats? Savos nedaudz pāri 50 gados. Gribējāt sev kaut ko pierādīt? Citiem parādīt, ka varat to izdarīt? Vai tas ir tāds mērķtiecīgs plānveida ceļš? Jau iepriekš izplānots?

Atbilde nav tā pasakāma. Es nezinu… Tā sajūta tāda, ka Ziemassvētkos vienkārši parādījās mans vārds. Viņš parādījās droši vien tāpēc, ka kāds novērtēja kaut kādus rezultātus, kas sasniegti kādos citos darbos. Un tad pēkšņi ir sajūta, ka tev ir šī iespēja dota. Un patiesībā es nevienam bez bankām neesmu parādā. Tas nozīmē – ir šī iespēja jebkurā brīdī jebkuram pateikt “nē”. Es varbūt bieži to varu nedarīt un noklusēju kaut ko, bet brīvība, ka tu vari pateikt “nē” arī šobrīd atbildot uz jautājumu – vai es varēšu kaut ko izdarīt. Es pasaku – jā, es varēšu! Jo man nav bailes ne atzīt savas kļūdas, ne kādam pateikt – “nē”.

Skaties video!

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas