Latvju rotu maģiskais spēks – ko par to domā paši rotkaļi?

0 komentāri

Gadu no gada Latvijā arvien vairāk cilvēku vēlas greznoties ar senajām latvju rotām, šūdināt sev tautas tērpus un ja ne ikdienā, tad vismaz svētku reizēs goda drānas arī vilkt mugurā. Šķiet, kāds pašmāju rotkaļu darināts sudraba gredzens vai sakta ir teju katram. Kāda ir šo seno amatu meistaru ikdiena un ko viņi domā par to, ka autentiskās lietu nēsāšana šobrīd piedzīvo popularitātes vilni?

Ēzē pie meistara

Pie izcilā seno rotu meistara Daumanta Kalniņa Cēsu pils pakājē viesojamies brīdī, kad viņa kalvei tikko kā apritējuši 20 gadi. Rotkalis atceras, cik ļoti toreiz gribējis vietu, kur cilvēki var ienākt – aptaustīt, pamēģināt un saprast – kas darbnīcā notiek. Tagad tieši tā arī ir. Meistars, liekot man vienu kakla riņķi uz otra, stāsta, ka, kaļot 9. līdz 13.gadsimta autentiskās latgaļu rotas, vēl aizvien ar izbrīnu nākas secināt – šo rotu kultūra ir iespaidīga.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Īstenībā tajā darbošanās procesā starp senlietām, veidojot rotu atdarinājumus, gadās arī tā, ka sajūk laiki. Jo es jau domāju to domu, ko tas meistars domāja pirms 900 vai 1000 gadiem!

Lai arī amats rokā jau sen, gadās, ka lieti noderot meistaram raksturīgā spītība – ja nesanāk ar simto reizi, tad sanāks ar simtu pirmo.

Ir kādreiz tāda sajūta, ka man aiz muguras viens stāv un baksta ar pirkstu: ”Muļķi, to taču dara tā!”

IMG_4532 IMG_4540

Latvietību nevar notēlot

Daumants Kalniņš ir īstens Latvijas patriots, taču pats neuzskata, ka savu darbu darītu ar milzīgu misijas apziņu. Tas vienkārši sasaucoties ar viņa būtību.

Es jau sen to tā vairs neuztveru, ka es tēlotu seno latvieti. Es vienkārši tāds esmu! Nu… kaut kas tāds. Bet tad, kad man mugurā ir senais tautas tērps, es tiešām jūtos, ka ir svētki.

Uz rotkali neattiecas senais teiciens – kurpniekam pašam kurpes cauras. Ar viņa darinātājām rotām greznojas ne tikai visa viņa ģimene, bet arī pats meistars. Jau 26 gadus viņš nēsā paša veidotu zvērgalvu aproci. Bez tās no mājas ārā neejot. Kalniņš atceras, ka reiz, gulēdams slimnīcā, spožā aprocīte kļuvusi melna jo melna.

Kad sākās atlabšanas process, mana aprocīte sāka spīdēt atkal! Tā kā tāds drusciņ biostrāvas ģenerators. Nu kaut ko viņa parāda. Bet par šīm lietām es cenšos daudz neizpausties, to es atstāju ekstrasensu ziņā.

Humānie senči

Pētot senās rotas, varot daudz ko pateikt par to, kādi kādreiz bijuši meistari. Kalniņš secinājis, ka senais latvju rotkalis esot bijis humāns. Meistars smej, ir jābūt avantūristam, lai savu dzīvi nodrošinātu ar rotu kalšanu. Kaut vienlaikus, kad Latvijā sākās ekonomiskā krīze un cilvēki palika bez darba, viņa amatu tas neskāra.

Viņi visi nabadziņi dabūja izklīst un aldziņas palika mazas, bet es to krīzi nejutu, jo es biju piešāvies jau dzīvot. Tūrisma pilsētā dzīvojot, man nepatīk tas vārds bizness. Bet maizītei sanāk.

Kalniņš sveci zem pūra nav turējis un netur. Par senajām rotām viņš sarakstījis grāmatas, bet paša meistara darinātās rotas kļuvušas par nacionālās metālmākslas virsotni. Rotkalis smej, ka nu jau to gadu sakrājies tik daudz, ka kūleņus pie ēzes vairs nevarot mest, tādēļ savas zināšanas vēlas dokumentēt, lai paliekot mazbērniem.

Šīs vasaras uzdevums ir beidzot uztaisīt atkal vienu latviešu grāmatu, ar disku klāt, kur būtu arī tas viss redzams. Bet cāļus skaita rudenī. Pašlaik tā ir iecere, kuras virzienā mēs arī strādājam.

Foto

Video:

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas