Latviešiem raksturīgs ”upura sindroms”, uzskata bēgļu nometnē strādājoša latviete

3 komentāri

Ineta Lansdovne ir latviete, kura vairāk nekā 20 gadu darbojas starptautiskā organizācijā Jaunatne ar Misiju. Nu jau 10. gadu Ineta dzīvo ārpus Latvijas, piedaloties dažādos attīstības sadarbības projektos.

Pēdējos sešus gadus Ineta strādā Taizemē – Mjanmas (vietējie sauc par Birmu) pierobežā, kur strādā bēgļu nometnēs, mācot angļu valodu, palīdzot dažādos ikdienas darbos, kā arī veidojot nelielus rokmūzikas un labdarības koncertus dažādos vietējos klubos.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Pēdējās desmitgadēs Mjanmai ir bijusi sevišķi sarežģīta vēsture.

Valstī ir bijis militārais režīms, pilsoņu karš un visa veida cilvēktiesību pārkāpumi. Pieredze ar bēgļiem iemācījusi Inetai uz vairākiem pasaulē svarīgiem notikumiem paskatīties no cita skatpunkta, kā arī mudinājusi atgriezties skolas solā.

Ikdienas situācijās Ineta arvien vairāk no bēgļiem saņēmusi jautājumus par sociālo izlīgumu, par iespēju atgriezties savā valstī – Mjanmā. Vairākkārt saņēmusi jautājumu par to, kā Latvijai ir izdevies panākt izlīgumu, jo arī mums taču bija režīms, ko nevarējām pieņemt.

”Birmā šobrīd ir dziļš un daudzslāņains konflikts, valda ļoti nacionālistisks noskaņojums ar naida kurināšanu starp budistiem un musulmaņiem. Reliģiju un etniskais konflikts iet krustām šķērsām, jo Birma ir ļoti etniski daudzveidīga valsts. Tur ir vairāk nekā 130 valodu, vairākas tautības, septiņi autonomie apgabali, šeit notiek partizānu karš jau 50 gadu garumā. Cīnās par tiesībām, par suverenitāti. Taču par spīti šiem konfliktiem Birmas bēgļiem aktuāls bija jautājums par sociālo izlīgumu un to, kā, atgriežoties dzimtenē, būs iespējama izlīgšana un kāda pieeja būs taisnīgumam,” stāsta Ineta.

Atbildes uz šiem jautājumiem bijis grūti rast, jo par to sabiedrībā runā maz, tāpēc Ineta pievērsusies sociālā izlīguma izprašanai un devusies šo tēmu apgūt universitātē Anglijā. Pašlaik Inetai ir atbildes uz vairākiem būtiskiem jautājumiem, kas nodarbina ne vienu vien prātu.

”Sociālā izlīguma jautājumā svarīga vienlīdzības un patiesības noskaidrošana. Jāpieturas pie tā, ka ir kaut kāda patiesība, ko vajag noskaidrot, jo, ja mēs sakām, ka nav nekādas patiesības, tad nav iespējams runāt par izlīgumu, un nav, par ko vienoties. Pēc tam ir tādi soļi kā vainas atzīšana un piedošana, kas ir ārkārtīgi smags solis. Izlīgums ir process, kad var atjaunot un izveidot tādas attiecības, kurās var dzīvot uz vienlīdzības principiem,” – tā Ineta par sociālo izlīgumu.

Ineta atzīst, ka pašreiz sociālā izlīguma lomā ir darīts par maz. Viņa atminas, kā ANO Drošības padomes sēdē par sociālo izlīgumu dzirdējusi tikai vārdus par to, ka mums ir liela pieredze miera uzturēšanā, mēs protam panākt mieru, taču, kā nonākam pie izlīguma, tā viss nobremzējas: ”Konflikti atkārtojas, jo mēs atkal un atkal atceramies, ka pirms 100 gadiem mums kaut kas ir nodarīts.”

Domājot par to, vai arī Krievijai – Ukrainai un Krievijai – Latvijai ir iespējams izlīgums, Ineta saka: ”Protams, izlīgums ir iespējams. Ir tikai nepieciešama griba, jo bez gribas nekas nevar notikt. Tāpat nepieciešama piedošana, kas ir svarīga divu iemeslu dēļ. Viens iemesls ir tev pašam, jo ir tāds teiciens ”Kad es piedevu, es izlaidu cietumnieku brīvībā, bet pēc tam sapratu, ka cietumnieks biju es pats”, kas nozīmē, ka piedodot mēs atbrīvojam paši sevi un varam dzīvot tālāk.

Ineta uzsver, ka piedot jāmācās arī latviešiem. ”Redzu lielu atšķirību starp tiem latviešiem, kuri ir piedevuši un kuri ne. Tiem, kuri piedevuši, ir daudz lielāka pašcieņa un viņi nedzīvo ar ”upura sindromu”, ka ir “apbižoti”, ka viņiem ir izdarīts pāri. Un jāsaka, ka šis sindroms Latvijā ir tik ļoti uzkrītošs, ka radām iespaidu par to, ka esam mazi, nabadzīgi un mūždien “apbižoti”.

Šis sindroms neļauj pieņemt to, kas pašlaik notiek Eiropā, jo, ja individuāli liela daļa cilvēku nespēj piedot, tad visa nācija to nespēj. Protams, mums ir jābūt vēsturiskajai atmiņai, mums ir svarīgi vēstures mezgli, kur ir liela brūce, bet šī brūce ir jādziedina.

Gūtā pieredze Mjanmā Inetai likusi arī saprast, ka ir daudz lietu, ko no bēgļiem varam mācīties. Kā stāsta Ineta, neskatoties uz milzīgajiem konfliktiem valstī, bēgļi ir atvērta sabiedrība tādā ziņā, ka viņi ir pieraduši dzīvot kopā, viņi ir uzauguši šādā vidē, kur kaimiņš ir musulmanis, budists, vai kristietis.

”Cilvēki ir dažādi gan šeit, gan tur, ir gan tie, kas labi rīkojas, gan tie, kas slikti. Es domāju, ka tas ir tas, kas mums būs strauji jāmācās – šī te kopā būšana, citu uzskatu un reliģiju saprašana un cienīšana, jo līdz šim mēs tomēr esam bijuši ļoti homogēnā vidē – gan rasu, gan reliģiju ziņā,” tā Ineta.

3 komentāri

TOP komentāri

  • Hūgo Vācietis
    +3

    Hūgo Vācietis

    Lai pats Dievs Tev palīdz tavā darbā !

    16.11.2015 13:27

  • umlauts
    +1

    umlauts

    Piedot var tikai tam, kurš lūdz piedošanu.

    16.11.2015 17:06

  • Ineta Lansdowne
    0

    Ineta Lansdowne

    Piedot var un vajag, pat ja tev nelūdz piedošanu... Ja 'pāridarītājs' jau miris? Vai tad piedošana nav iespējama? Bet izlīgums nav iespējams, ja 'vainīgais' neatzīst savu vainu un to nenožēlo, jo tad nav iespējams atjaunot uzticību un vienlīdzību un cieņu, kas tik nepieciešams jebkurās attiecībās. Gan personīgā, gan sabiedrības līmenī. Viens no lielajiem piemēriem ir Vācijas un Francijas izlīgums pēc Otrā Pasaules kara. Vai arī Vācijas nožēla par holokaustu, un 'vainas izpirkšana' (arī kompensācijas, utt) turpinās vēl šodien.

    25.11.2015 20:35

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks? 1

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas