11 gadus vecais patversmes suns uzrakstījis emocionālu vēstuli Ziemassvētku vecītim

0 komentāri

Dzīvnieku patversmes Ulubele suns vārdā Semo ir uzrakstījis atklātu vēstuli Ziemassvētku vecītim, apkopojot tajā visu 370 iemītnieku un darbinieku cerības. Desmit gadus pavadījis Ulubeles paspārnē, Semo labi izprot gan patversmes ikdienas vajadzības, gan lielāku uzlabojumu nepieciešamību.

”Godātais Ziemassvētku vecīt, mani sauc Semo, un man ir 11 gadu. Nē, nē, neprasīšu “ipadu” vai Lego. Jo, pirmkārt, neraugoties uz šo ciparu, esmu diezgan cienījamā vecumā un, otrkārt, esmu suns. Drusku jau veselība sāk streikot un acis vairs lāga nerāda, bet ko nu tur daudz – esmu savā dzīvē gana redzējis. Mani šeit, Ulubelē, sauc par dibinātāju, jo esmu te kopš pirmās dienas, nu jau desmit gadus. Esmu viens no iemesliem, kāpēc radusies Ulubele, un jāteic, par to esmu drusku lepns (cilvēki runā, ka šādās situācijās vajagot asti celt). ”

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

”Ar manu asti viss ir kārtībā un ar pārējām 370 arī – ja tiek šeit, grūtākais parasti ir aiz muguras. Atzīšos, man dažreiz nojūk astu skaists, jo katru dienu te kāds parādās, kāds aizbrauc. Nu labi, man, kā jau visiem vecīšiem, patīk parunāties un bieži nav tā izdevība. Bet teicienu ”ēst nedodiet, dodiet parunāt” es nesaprotu joprojām. Paēst man tomēr šķiet daudz svarīgāk, un to jums pateiks katrs, kurš kādreiz staigājis apkārt ar tukšu vēderu.”

”Sākšu ar pašu svarīgāko. Lai arī šejieni – Līču patversmi – vairs īsti pazīt nevar, jo tik daudz pārmaiņu jau notikušas, manās ausīs nonākusi ziņa, ka mūsu cilvēki iecerējuši nomainīt ūdensvada un kanalizācijas sistēmas. Čurāt es varu arī mežā, bet par to ūdens nomaiņu gan piekrītu – pat tikko bļodā ieliets ūdens jau ir pelēcīgi brūns, bet, drusku pastāvot, tas saduļķojas un garšo pagalam draņķīgi. Dzert jau dzeru, bet prieka nekāda.”

”Arī kopēja šķendējas, ka nespēj vien bļodas uz izlietnes berzt – viss klāts ar dzelzi. Tā dzelzs tiekot arī boileros, sildītājos, veļas mašīnā un beidzot visus aparātus nost. Trakums. Bet, lai to trakumu likvidētu, nepieciešams cits trakums – veseli 14 000 eiro.”

”Vēl kāda nopietna lieta. Es tagad dzīvoju kopā ar četrām bēdu (dažreiz prieka) māsām savā voljerā, bet dzirde man laba – vakaros līdz mūsu ausīm nonāk pie ķēdes sēdošo žēlabas par netaisnību, arī viņi grib tikt vaļā no savām ķēdēm un dzīvot voljerā. Esot jau iecerēti 28 jauni, bet tie netaps, kamēr kaut kur neatradīsies 23 000 eiro.”

”Un trešā lieta. Dažreiz man jāapjautājas kaimiņiem, kurā gadsimtā mēs dzīvojam. Elektrība taču netika izgudrota pagājušogad, bet mums vakara barošana joprojām notiek melnā tumsā. Vasarā nav liela bēda, bet tagad ziemā, visa ēšana tik uz ožu vien notiek. 4500 eiro to varētu mainīt.”

”Vēl man drusku žēl noskatīties uz saviem kopējiem. Mūs jau viņi apčubina, bet pašiem kājas slapjas un dubļainas, dažreiz slapji viscaur pēc mūsu pastaigām. Redz, vienreiz pie mums bija atbraukusi ciemos celtnieku firma, visiem tādi vienādi kamzoļi, kājās ziemas zābaki, lepni teica – ūdensnecaurlaidīgi. Ja manējie arī varētu staigāt visi vienādās ūdensnecaurlaidīgās dzeltenās jakās, tad  šie nedrebētu un arī es ar savām švakajām acīm redzētu, kad nāk vakariņas.”

”Jā, runājot par vakariņām. Izlepis neesmu, garšo viss kas (nejaukt ar Whiskas, tas ir tiem guļavām iekšā), bet, kad Jāzeponkulis vāra to savu Īpašo Putru, es vienmēr protu novērtēt. Kā nekā, agrāk esot strādājis par pavāru. Tagad viņš dzīvo pie mums un arī viņam ar redzi esot palicis švaki, 80 gadi nav nekāda joka lieta – tāds pats opis kā es. Bet viņam, atšķirībā no manis, varētu palīdzēt brilles.”

”Nu, tās bija tās lielās lietas. Ir jau arī mazās. Mēs katru dienu apēdam kādus 100 kg barības (tas ir ieskaitot kaķus, ja prasītu manu viedokli, es teiktu, ka barot kaķus ir lieka greznība). Vēl visu laiku trūkst kakla siksnu un pavadu – mums visiem dikti patīk staigāt, tāpēc tās tik ātri nodilst. Sīkie kā jau sīkie – spiedz aiz sajūsmas, kad viņiem pamet kādu dzīvnieku spēļmantiņu. Nu, mēs, lielie, arī kādreiz nenoturamies, ja ir kāda bumbiņa tuvumā. Īsāk sakot, viss, kas dzīvnieku veikalos (vienreiz biju tur nonācis, man likās, ka esmu suņu paradīzē) – mūs dikti iepriecinātu.”

”Un vēl kāda malkas pagale vai brikete, lai var sānus pasildīt. Tie kaķi ir pilnīgi apburti uz siltumu. Nepietiek, ka viņi visi dzīvo iekšā, kur ir daudz siltāk nekā mums te ārā, šie vēl karojot savā starpā, lai tiktu gulēt uz radiatora. Un vēl tur iekšā dzīvojas mazie bēbji un slimnieki, kam īpaša aprūpe un siltums vajadzīgi. Mani personīgi (un es neesmu vienīgais) visvairāk gan iepriecina ciemiņi, kas atnāk mūs pabužināt. Mēs par to aizvedam viņus pastaigā uz mežu, viņiem patīk – vairums no meža iznāk priecīgi, sārtiem vaigiem un izvēdinātu galvu. Es tad vienmēr jūtos kā izdarījis ko labu.”

”Bet, zini, kas ir. Ja tev šķiet, ka tas, ko es prasu, ir par daudz (un tas ir daudz, es zinu), ir vēl kāda iespēja. Tu vari aizmirst visu, ko tikko teicu. Visu! Ar vienu norunu. Ja tu līdz Ziemassvētkiem atsūtīsi pie manis 370 Cilvēkus, nu tādus, ar Lielo Burtu, kas aizvedīs mūs uz mājām un rūpēsies par mums, tu vari vairs neko nedāvināt. Nekad. Es dažreiz tā mazliet parēķinu aiz gara laika.”

”Latvijā ir vairāk nekā 800 000 mājokļu. Vai tiešām starp 2000 mājām nevar atrasties vieta vienai astei? Un trešdaļa cilvēku pie mums dzīvojot vieni paši. Zinu, ka vairums manējo ir citās domās, bet es nemaz negribētu dzīvot lielā tracī. Vienīgi pie kāda, kas ir viens pats. Un iedomājies – tu būtu man un es būtu tev. Es vestu tevi pastaigāties, rītos modinātu ar mitru purnu un priecātos tevi redzēt. Vienmēr. Suns un vārds!”

”Jā, gandrīz aizmirsu, vēl tu varētu arī atgādināt mūsu saimniekiem, lai taču meklē savus pazudušos suņus Ulubelē! Lai piezvana un pajautā – varbūt šie Ziemassvētki ir laimīga atkalredzēšanās! Nu, labi, labi. Es nemaz neesmu drošs, vai Tu, vecīt, esi īsts. Bet Ziemassvētki ir brīnumu laiks, kad pat zvēri sāk runāt – redzi, arī es tiku pie vārda, lai gan esmu tikai suns. Un, ja es varu runāt, varbūt arī citi brīnumi var notikt. Vai ne? Vau! Visu Ulubeles ķepu un astu vārdā, Semanuēls, saukts arī par Semo.”

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas