“Viņi pavaicāja, kur ir nauda, un sāka mani sist” – šis sirmgalvis piedzīvojis uzbrukumu paša mājās

0 komentāri

Sāp gan fiziski, gan morāli – ne par ko ņēma un piekāva – faktiski spīdzināja, saka pensionārs Aleksandrs, kuram Ķengaragā sociālajā mājā uzbrukuši laupītāji un nolaupījuši vairākus tūkstošus eiro, ilgi un grūti krāto zārka naudu.

75 gadus vecais Aleksandrs otrdien atgriezies mājās no slimnīcas – viņa sejā ir skaidri rakstīts – vīrietis cietis vardarbīgā uzbrukumā. Pirmdienas vakarā ap pulksten septiņiem viņam uzklupuši laupītāji. Turklāt ne jau ielā, bet vīrietim drošākājā vietā – viņa mājās. Bandīti netraucēti pagājuši garām arī lejā esošajam sociālās mājas uzraugam un videokamerām.
“Taisījos vakariņot, paņēmu biezpienu, piesēdu pie televizora un skatījos. Izdzirdēju troksni, nodomāju varbūt kaķis kaut ko apgāzis. Naktī es durvis slēdzu ar atslēgu, bet septiņos vakarā vienkārši uzlieku ķēdīti. Viņi tā rāva, ka ķēdīti sarāva lupatās. Abi melnās drēbēs, viens ar masku, otrs bez – durvīs stāvēja,” atceras cietušais.

Pensionārs tā īsti nepaspējis aptvert, kas notiek, kad jau pēc pirmajiem jautājumiem sekojis sitiens pa seju.

Foto

“Kur nauda? Es saku – kāda nauda? Vēl pensiju neesmu saņēmis. Kur ir nauda? Un sāka mani klopēt. Pa ausi bija sitieni, pa deniņiem sāka sist un sist. Pateica, lai neskatos, lai aizveru acis, lai pagriežos pret televizoru un skatos tur. Un sāka visu svaidīt no sekcijas, visu kratīt, te bija drausmīgs skats,” viņš atceras. Kamēr viens racies pa skapjiem, otrs – maskā tērptais vīrietis, atkal atsācis vecīša spīdzināšanu.

“Klusējot, viņš neko neteica, nevienu vārdu, sāka atkal mani skaldīt, sist un sist, sist un sist. Es jau domāju, ka nositīs. Tad vēlreiz tas, kurš maskā, pietuvojās un teica, lai atdodu gredzenu. Man bija zīmoga gredzens un ķēdīte kaklā – sudraba. Dzīvs paliku. Tur bija dāvināta konjaka pudele, to pudeli paņēma, pēc tam rakās, rakās un atrada nebaltai dienai nolikto naudu. Tad uzreiz noorientējās un notinās. Bet, ja naudu viņi neatrastu, noteikti mani nogalinātu, jo sita līdz pēdējam – dod naudu un viss,” saka Aleksandrs.

Cietušais saka – žēl, ka tādos brīžos, kad nepieciešama palīdzība, neviena nav līdzās. Kaut gan šajā gadījumā diez vai sirmās kaimiņienes spētu ko darīt, drīzāk pašas kļūtu par upuriem. Ja nu vienīgi iedotu telefonu.

“Neviena. Es izgāju koridorā, te dzīvo vecas vecenītes. Tajā brīdī neviena nebija. Nebija arī sakaru. Pilsētas telefons lauskās – jau izmetām atkritumos. Pilnīgi izšķaidīja – vieni gabaliņi tikai palikuši,” norāda sirmgalvis.

Aleksandrs ir pārliecināts, ka spētu atpazīt laupītāju, kurš bijis bez maksas, ja sastaptos ar viņu aci pret aci. Savukārt par maskā tērpto burlaku vecītim ir aizdomas, ka tas bijis kāds paziņa, tāpēc arī viņš slēpis seju. Turklāt uzbrucējs neteicis ne vārda, lai neatpazītu viņa balsi. Tagad pensionārs gaida ciemos policistus, lai izstāstītu viņiem, kur varētu būt meklējami aizdomās turamie. Guļot slimnīcā, kad pie Aleksandra pirmoreiz viesojās policija, sāpošajā galvā tādas domas prātā neiešāvās.

Video

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas