“Pašnāvības Černobiļā notika regulāri…” Tur nosūtītie seku likvidētāji atceras traģisko AES avāriju

0 komentāri

26. aprīlis. Pirms 30 gadiem šis datums kļuva zīmīgs ar pagājušā gadsimta vēsturē lielāko katastrofu, kuru Padomju Savienība centās slēpt vairākas dienas. Kopš avārijas Černobiļas atomstacijas reaktorā nu ir pagājuši vairāki gadu desmiti, bet Ivo Jurkāns ir gatavs atklāt, kādas atmiņas par šo traģēdiju cilvēcei un dabai glabā tie, kuri avārijas seku likvidēšanai tika iesaukti no Latvijas? Un vai radiācijas saindētajā un gadu desmitiem mirušajā zonā tagad palēnām atgriežas dzīvība?

Rītausma virs Černobiļas spēkstacijas pirms 30 gadiem iezīmēja nopietnāko kodolkatastrofu pasaules vēsturē. Divām eksplozijām tās ceturtajā reaktorā 1986. gada 26. aprīlī sekoja masīva radiācijas noplūde. Lai piedalītos kodolavārijas seku likvidācijā, no visas Padomju Savienības tika mobilizēti aptuveni 800 000 cilvēku. Viņu vidū arī no Latvijas.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Šī nedēļa tika pavadīta piemiņas pasākumos. Gan tajās valstīs, kuras skāra radiācijas starojums, gan tajās, kuru iedzīvotāji tika nosūtīti likvidēt traģēdijas sekas. Un, protams, pašā Ukrainā, kuras teritorijā bija un joprojām atrodas Černobiļas atomelektrostacijas komplekss. Pēc trijām desmitgadēm pie savām pirmajām piemiņas zīmēm beidzot tika seku likvidētāji no Latvijas. Svinīgā ceremonijā tās saņēma 125 cilvēki.

Pārējiem vai viņu tuviniekiem tādu pašu piemiņas zīmi laika gaitā solīts pasniegt savā pašvaldībā. Pavisam šādu apbalvojumu jābūt virs sešiem tūkstošiem – jo tieši tik daudz cilvēku tika piesaistīts no Rīgas un citām Latvijas pilsētām. Izvēles nebija, stāsta viens no viņiem – Māris Šops. Turklāt nebija nemaz informācijas, kāpēc viņi steigā saņēmuši pavēstes. No sākuma tas atgādinājis neplānotas militārās mācības.

Foto: Černobiļa toreiz un tagad

Černobiļa neilgi pēc kodolkatastrofas

“Pamatvieta, caur kuru iesauca, bija Sužu pulks. Šeit tika uzaicināti, un daudzi uzzināja vilcienā, lidmašīnā, ka jādodas uz Černobiļu. Bija tādi gadījumi kā Taurupē, Edgars bija tāds puisis, viņš ignorēja pavēstes. Kādas trīs. Tad atbrauca uz lauka, jo viņš bija traktorists, no milicijas, no komisariāta un lika divās stundās sataisīties. Tāpat kā 1949. gadā vajadzēja divās stundās sataisīties uz Tāliem Ziemeļiem izsūtījumā,” stāsta Māris.

Pirmie iesauktie no Latvijas Černobiļā ieradās aptuveni divas nedēļas pēc sprādziena. Informācija joprojām teju nekāda. Īsi pēc ierašanās šoks. “Dienā, kad ieradāmies mēs – dzirdējām, ka tur bez vēsts pazudis ārsts. Pēc dažām dienām atrada ķermeni. Tuvējā mežā viņš bija izdarījis pašnāvību. Acīmredzot saprata traģēdijas mērogu. Oficiāli šādas informācijas nebija – tas viss cirkulēja no mutes mutē. Vēlāk izrādījās, ka pašnāvības notika regulāri. Cilvēki nonākšanu tur uztvēra dažādi,” stāsta Leonīds Lobanovs.

Ilgus gadus pārdesmit kilometru plašā rādiusa teritoriju ap atomelektrostaciju bija slēgta. Piekļuve – tikai darbiniekiem, jo seku likvidācija tupinās joprojām. Mūsdienās uz mazajiem ciemiem un darbinieku pilsētiņu pat tiek rīkoti tūrisma braucieni. Sajūtas ir baisas, jo šī ir reāla vieta, kurā patiešām ir apstājies laiks. Vienlaikus pētnieki pat 30 gadus pēc kodolavārijas joprojām atrod radioaktīvā piesārņojuma klātbūtni piena, sēņu, kā arī koka paraugos. Pat tādos, kas atrodas nevis tiešā Černobiļas tuvumā, bet gan 200 kilometru attālumā.

Tādēļ pārsteidzoši var šķist, ka ir cilvēki, kas šajā zonā vēlas atgriezties. No kādreizējiem 100 000 iedzīvotāju, šobrīd tādu ir ap pusotra simta. Starp tiem Lozbinu ģimene. Par spīti pierādījumiem par radiācijas klātbūtni, ģimene ir atjaunojusi piemājas saimniecību. Tajā ir gan zosis, pīles, vistas. Savukārt turpat netālu iestādīti kartupeļi. No kā baidīties, viņi saka. Radiāciju, taču neredz.

Ģimene stāsta, ka varasiestādes vairākkārt mēģinājušas pierunāt viņus un pārējos uz dzīvi šeit nepalikt, taču viņi to noraidījuši. Marijas meita Oleksandra pat lolo izveidot kaut ko līdzīgu muzejam. No priekšmetiem, kuru īpašnieki nekad vairs neatgriezīsies. Visus šos gadus tālāku radiācijas izplatību no bojātā kodolreaktora sargāja īsi pēc traģēdijas uzbūvētais pārsegs. Taču starojumu tas aiztur daļēji.

Mūsdienās joprojām notiek darbs pie jauna sarkofāga celtniecības, kuram apkārtējo vidi no kodolpiesārņojuma izmešiem vajadzētu sargāt vismaz gadsimtu. Tā būvniecību plānots pabeigt pēc vairākiem gadiem. Segt izmaksas Ukraina pati nespēj, tādēļ Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka šonedēļ paziņoja par 80 miljonu eiro piešķiršanu kārtējiem darbiem.

Tikmēr Latvijas jautājums ir divu miljonu eiro vērts. Tā ir summa, kuru valsts seku likvidētājiem ir parādā par iegūto invaliditāti un sabojāto veselību. Lai arī likums paredz saņemt gan vecuma pensiju, gan kompensāciju, tas nenotiek. Izņēmums ir tie pārdesmit cilvēku, kas savu taisnību vairāku gadu garumā ir pierādījuši tiesā.

Tikai šogad jautājums beidzot nonācis Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas darba kārtībā, lai arī pirmās tiesvedības aizsākās vairāk nekā pirms 12 gadiem, bet kopš pašas traģēdijas vairāk nekā divtik.

Video

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas