Star FM ziņu moderatore Iveta Šnepa: ”Veģetatīvo distoniju uzveicu, regulāri sportojot”

3 komentāri

Dažādi psihiska rakstura traucējumi var skart ikvienu no mums, taču baiļu, nezināšanas un aizspriedumu dēļ arvien ir daudzi cilvēki, kuri par šo tēmu runā nelabprāt vai izvēlas nerunāt vispār. Mūsu sabiedrībā plaši izplatīta saslimšana ir arī veģetatīvā distonija jeb somatoforma veģetatīva disfunkcija (SVD), kas saistās ar ķermeņa funkciju un regulācijas procesu traucējumiem, kaut arī objektīvs un medicīniski izskaidrojams šo traucējumu iemesls netiek atrasts. Par savu pieredzi cīņā ar šo slimību stāsta radio Star FM ziņu moderatore Iveta Šnepa.

Cik gadu vecumā Jūs saskārāties ar šo slimību?

Ar veģetatīvo distoniju pirmo reizi saskāros pusaudzes vecumā, un toreiz par šādu saslimšanu vispār neviens neko nezināja. Ļoti labi atceros pirmo reizi, kad piedzīvoju nepatīkamās sajūtas, kuras šo slimību ”pavadīja” manā gadījumā. Saku ”manā gadījumā”, jo šīs slimības izpausmes cilvēkiem var atšķirties. Veģetatīvā distonija par sevi var likt manīt visneparastākajos veidos, un arī variācijas var būt dažādas. Man bija gadi sešpadsmit vai septiņpadsmit, kad kādu vakaru pirms gulētiešanas sajutu tādu kā žņaudzošu sajūtu sirds apvidū. Nobijos ne pa jokam, jo bija skaidrs, ka tas nav normāli.

“Un šīs bailes tālāk jau izraisīja panikas lēkmi – nezināju, kas ar mani notiek, baidījos aizmigt, jo likās, ka nepamodīšos.”

Mamma un tētis, protams, arī bija uztraukušies. Mana pirmā saskarsme ar šo traucējumu beidzās ar sirds pilieniem un pusmiegā pavadītu nakti.

Kādi bija pirmie simptomi, pazīmes, kas liecināja par slimību? Kā šie simptomi ietekmēja Jūsu ikdienas dzīvi?

Slimības fiziskās izpausmes, kā jau iepriekš teicu ”manā gadījumā”, vairāk līdzinājās problēmām ar sirdi. Kad parādījās pirmie simptomi, tiku vadāta uz dažnedažādām pārbaudēm, kurās, protams, nekas īpašs vai pārāk nopietns netika atklāts. Veģetatīvajai distonijai ir niķis atrast mūsu ”vājos punktus” – konkrēti, runājot par mani, esmu saskārusies ar veģetatīvās distonijas kardiālo formu. Tai raksturīga paātrināta sirdsdarbība, sāpes vai žņaudzoša sajūta sirdī, kas liek satraukties, un rezultātā notiek panikas lēkmes – sāk trūkt elpas, mute kļūst sausa, trīc rokas, ķermeni pārņem drebuļi, iestājas nāves bailes, kas paralizē domāšanu un rīcībspēju… Nu, nav patīkamas sajūtas. Vistrakākais ir tas, ka šādas lēkmes var piemeklēt pilnīgi negaidīti, šķietami – bez iemesla. Esmu izsaukusi “ātro palīdzību”, gan braucot rīta agrumā uz darbu radio, kad pēkšņi sāk trūkt elpas un liekas, ka pēdējā stundiņa klāt, gan atpūšoties vasarnīcā, kad pilnīgi mierīgu diendusu pēkšņi pārtrauc dūriens sirdī un pēc tā sākas jau labi zināmā panikas lēkme.

Iepriekš teicu, ka veģetatīvās distonijas izraisītās panikas lēkmes šķietami rodas bez iemesla. Tomēr tiek uzskatīts, ka veģetatīvās distonijas iemesls ir līdzsvara trūkums organismā, kad tiek izjaukts līdzsvars starp emocionālo un fizisko pašsajūtu, starp prātu un ķermeni. Un, ja es atskatos uz smagākajām panikas lēkmēm, kuras mani ir piemeklējušas (tās visas, starp citu, labi atceros), tad jāsaka, ka daļa no tām tiešām bijušas uz spēcīga emocionālo pārdzīvojumu fona. Piemēram, neilgi pēc tēta bērēm biju pie friziera, un šīs citkārt sievietei vienmēr patīkamās pāris stundas man beidzās ar daļēji krāsotiem matiem “ātrās palīdzības” mašīnā. Ļoti izteiktu veģetatīvās distonijas saasinājumu piedzīvoju pēc šķiršanās – biežās un spēcīgās lēkmes mani ļoti nogurdināja, jo tām bija tendence piemeklēt mani vakara stundās un bailēs aizmigt nomodā esmu bijusi spiesta pavadīt pat vairākas naktis pēc kārtas. Nav grūti iedomāties, ka cilvēkam, kuram darba diena sākas ar mošanos piecos no rīta, šāds bezmiega režīms, kuru vēl pavada visas veģetatīvajai distonijai raksturīgās sajūtas, ir ļoti stresains. Un tad tas ir kā vāveres ritenī – esmu stresā, un tas izraisa veģetatīvās distonijas lēkmi, bet nemitīgas veģetatīvās distonijas lēkmes visu laiku rada manī stresu.

Kā sapratāt, ka ciešat tieši no veģetatīvās distonijas?

To, kas man patiesībā ir, sapratu tikai pēc daudziem gadiem, kad par šo diagnozi sāka runāt arī pie mums, Latvijā. Par to, ka šī patiešām ir 21. gadsimta slimība, liecina arī tas, cik daudzi cilvēki patiesībā no šā traucējuma cieš. Par šo diagnozi ir runājušas sabiedrībā pazīstamas personas – mūziķi un aktieri, tāpat arī man tuvu cilvēku un draugu vidū ir daudzi, kuri ar to ir saskārušies vai nu paši, vai no šā traucējuma cieš kāds no viņu paziņām vai tuviniekiem. Un jāsaka, ka cilvēkam, kurš pats nav izjutis, kas ir veģetatīvā distonija, ir faktiski neiespējami iedomāties un saprast, kā jūtas cilvēks, kas no tās cieš. Bieži vien apkārtējie tikai pasmejas vai nepiešķir šai diagnozei nekādu īpašu nozīmi, jo no tā jau neviens nemirst. Jā, nemirst, bet cilvēkam, kurš cieš no šīs slimības, ir ļoti grūti ne tikai emocionāli, bet arī fiziski. Īpaši lēkmju laikā, kad prāts aizmirst visu, ko tu par šo slimību zini, un tu esi viens ar savām bailēm.

Ko darījāt, kad šo diagnozi uzzinājāt? Vai meklējāt palīdzību pie speciālista?

Tā jau saka, ka mūs biedē viss nepazīstamais. Tāpēc, lai saprastu, kā ar šo traucējumu tikt galā, man bija svarīgi uzzināt, kas tas īsti ir un, vēl svarīgāk, – kas to izraisa. Meklēju visu iespējamo informāciju par šo slimību, un jāsaka, ka izzināšana bija ļoti svarīgs sākums ceļā uz atbrīvošanos no tās, jo, tikai saprotot un zinot, ar ko jācīnās, ir iespēja šo cīņu uzvarēt.

“Veģetatīvā distonija ir organisma reakcija uz stresu un emocionālu pārslodzi. “

Cilvēka ķermenis ir vienota sistēma, un ikviens pārdzīvojums tajā atbalsojas pat tad, kad mēs paši to neapzināmies. Lasot un izzinot sapratu, ka veģetatīvās distonijas ierosinātāji faktiski ir man galvā, tie krājas kaut kur zemapziņā, un kādā brīdī, kad nervu sistēma vairs netiek ar to nastu galā, visas uzkrātās emocijas un stress vienkārši izlaužas ārā caur vājāko mana ķermeņa daļu. Man, kā jau iepriekš minēju, tā ir sirds. Kādam citam varbūt kuņģis, galva, vēders…

Piedzīvotās nepatīkamās sajūtas distonijas lēkmju laikā ļoti motivēja mani atrast risinājumu, lai tās mani piemeklētu pēc iespējas retāk. Skatījos, kas notiek apkārt un ko dara man zināmie cilvēki, kuri no šīs slimības cieš. Vienā gadījumā tika meklēta psihologa palīdzība un pat dzerti antidepresanti, otrā gadījumā somā līdzi tika nēsāts visādu tablešu un tinktūru maiss, un, to kaut kur atstājot, uzreiz bija klāt panikas lēkme. Sapratu, ka neviens no šiem cīņas paņēmieniem mani neapmierina, un nolēmu paļauties uz sevi un savām sajūtām. Šobrīd, atskatoties uz visu, domāju, ka varbūt man speciālista palīdzība būtu noderējusi pirmajā gadā pēc šķiršanās, jo tikai tagad saprotu, ka patiesībā tolaik biju iekritusi pamatīgā depresijā. Šā gada septembra sākumā man bija iespēja pavisam nedaudz iesaistīties sociāli izglītojošajā kampaņā ”Nenovērsies!”, kura tiek rīkota ar mērķi informēt sabiedrību par psihisko traucējumu simptomu atpazīšanu līdzcilvēkos, veidiem, kā saņemt palīdzību, kā arī veidot tolerantu attieksmi pret personām ar psihiskiem traucējumiem. Gatavojoties atklāšanas preses konferencei, šīs kampaņas mājaslapā intereses pēc aizpildīju testu, lai noskaidrotu, vai man ir depresija. Uz jautājumiem atbildēju, vadoties pēc tām sajūtām, kuras piedzīvoju laikā pēc šķiršanās. Nezinu, vai es biju atbildējusi uz visiem jautājumiem, bet vienā brīdī uz ekrāna pēkšņi izlēca paziņojums, ka man ir nepieciešama speciālista palīdzība… No šodienas skatpunkta tas nebija pārsteigums, jo domas, kas rosījās manā galvā tolaik, bija ne pārāk pozitīvas. Varbūt speciālista palīdzība toreiz būtu man aiztaupījusi vismaz kādas pāris nevajadzīgas veģetatīvās distonijas lēkmes.

Bet, atgriežoties pie cīņas ar šo traucējumu, sākumā mācījos ar to sadzīvot. Skaidroju sev, ka viss ir galvā, man nekas nekaiš un tādā veidā mans organisms vienkārši reaģē uz emocionālo pārslodzi. Protams, to ir it kā ļoti vienkārši saprast, kamēr nav piemeklējusi veģetatīvās distonijas lēkme, bet lēkmes laikā, izjūtot tās visas nepatīkamās sajūtas, ir ļoti grūti sev iestāstīt, ka patiesībā jau nekā nav.

“Tajā brīdī pārņem paniskas bailes, kas burtiski nomāc veselo saprātu, un galvā skan tikai viens jautājums: ”Vai es nenomiršu?”

Tomēr ar laiku, lasot un pētot šo traucējumu, iepazīstot to, man izdevās kļūt stiprākai par bailēm, un arī spēcīgāku lēkmju gadījumā es spēju tām nepadoties. Vismaz ne līdz galam.

Kas veicināja izārstēšanos? Vai bija kādas konkrētas darbības, kas palīdzēja slimību pārvarēt?

Nu jau kādu laiku varu teikt, ka esmu veģetatīvo distoniju uzveikusi. Varbūt ne pilnībā, bet lēkmju skaits ir samazināts līdz minimumam, tās mani piemeklē ļoti reti, un brīžiem pat aizmirstas, ka es ciešu no šā traucējuma. Manas formulas vissvarīgākā sastāvdaļa ir sports. Jau iepriekš biju pamanījusi sakarību – ja mērenas vai ne pārāk spēcīgas veģetatīvās distonijas lēkmes laikā aizgāju uz sporta zāli, tā pārgāja. Tas bija ļoti svarīgs atklājums, kļūstot par manu galveno ieroci cīņā pret šo traucējumu. Sapratu, lai novērstu lēkmes, man fiziskās aktivitātes nepieciešamas regulāri, un pievērsos skriešanai. Šogad man bija privilēģija iekļūt starp ”Lattelecom” Rīgas Maratona organizētās ”Adidas” Skriešanas skolas projekta ”Mans pirmais maratons” komandas dalībniekiem, un, kopš martā sākās regulāri treniņi profesionāla trenera vadībā, neesmu piedzīvojusi nevienu veģetatīvās distonijas lēkmi. Skriešana ir kļuvusi par manu dzīvesveidu. Šogad esmu noskrējusi divus pusmaratonus un nedomāju apstāties, jo lielā mērā tieši mana aizraušanās ar skriešanu ir palīdzējusi man sakārtot savu emocionālo pasauli, atbrīvoties no stresa un līdz ar to uzveikt veģetatīvo distoniju.

Ja runājam par citām manas formulas sastāvdaļām, noteikti jāpiemin pietiekams un labs miegs, kas manas profesijas dēļ ir īpaši svarīgi, tāpat ir svarīga komunikācija un kopīga laika pavadīšana ar man mīļiem cilvēkiem. Vēl viens interesants fakts, ko atklāju izziņas procesā, – veģetatīvās distonijas lēkmes atvieglo vai pat palīdz novērst mājdzīvnieki. Mūsu ģimenes mīlulis, zelta retrīvera sugas puika Spaiks ne vienu reizi vien man šādos brīžos ir palīdzējis, novēršot uzmanību un aizgaiņājot sliktas domas.

Kas būtu tās lietas, ko Jūs ieteiktu darīt cilvēkiem, kuri cieš no šīs slimības?

No savas pieredzes varu teikt, ka pats svarīgākais ir izprast šo slimību un saprast tās cēloņus. Gribu arī aicināt līdzcilvēkus, tos, kuri zina kādu savu radinieku vai draugu, kurš cieš no šī traucējuma, nebūt vienaldzīgiem un nenovērtēt par zemu to, cik ļoti šī slimība ietekmē cilvēku un viņa ikdienu. Sniedziet savu atbalstu, jo citreiz pietiek tikai vienkārši aprunāties un būt blakus, lai atvieglotu un uzlabotu situāciju. Veģetatīvā distonija katram izpaužas citādāk, un katram ir jāatrod sava formula, kā ar to tikt galā. Un es ļoti labi zinu, ka to uzveikt ir iespējams!

Foto: Star FM studija allaž zvaigžņu pilna

Raksts tapis Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra organizētās kampaņas ”Nenovērsies!” ietvaros. Plašāku informāciju par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēku psihisko veselību, kā arī informāciju, kur iespējams saņemt palīdzību, meklējiet mājaslapā www.nenoversies.lv

3 komentāri

TOP komentāri

  • Pikaču
    0

    Pikaču

    Tas ir ļoti individuāli, pat tas, kas palīdz, pat sports. Pirms es ar šo zarazu saskāros, man bija kultūrista paskata augums, sports bija 50% no manas dzīves, bet tagad, tāpat, lielākoties viss tas šķietami nāk ārā uz sirdi, kaut arī tā ir pārbaudīta un ir vesela kā zirgam, tāpat, pat skrienot ļoti lēnā tempā, tas adrenalīns nepamatoti ieslēdzas un pulss ir neadekvāti augsts, kur nu vēl nodarbojoties ar svarcelšanu... Bet vismaz ar paniku, paranoju un citām draudīgākajām distonijas izpausmēm ir tikts galā, un viss pamazām tomēr pazūd, kad veselam baram ar ārstu un psihologu izdodas tev ieskaidrot, ka pat lielam tēviņam ar šķietami ziloņa cienīgu un mierīgu nervu sistēmu, kaut kas tāds var uznākt.

    09.12.2015 13:38

  • Liene
    0

    Liene

    Man arì ir diagnoze-veģetatìvà distonija ar panikas lèkmèm. Un tiešàm,kad visa trìcu un liekas,ka sirds no spècìgàs aritmijas var apstàties-liekas,ka pèdèjàs minùtes ir klàt. Nevienam to nenovèlu. Kad izsaucu àtro palìdzìbu pirmo reizi,man pateica,lai nekad nesàku dzert balderjàņu tinktùru un antidepresantus. Tas viss ir mùsu galvàs. Godìgi? Tam bija grùti noticèt,jo nesapratu,kas ar mani notiek. Bailes nomirt bija tik reàlas. Tagad esmu apradusi ar savu diagnozi. Nomierinošas tèjas...màrsila,piparmètru...tiešàm palìdz. Agràk neizgàju no màjas bez nomierinošiem lìdzekļiem,kà saka rakstà,sàkas panika,kad saproti,ka nekas nav lìdzi.
    Veģetatìvà distonija ir ļoti smaga diagnoze. Lìdzcilvèki-centieties saprast...

    09.12.2015 05:19

  • Vilnis
    0

    Vilnis

    Apsveicu Ivetu ar veģetatīvās distonijas uzveikšanu,jo zinu,ka tas nemaz nav viegli,un tieši šī viņas forma...manuprāt tā ir,visupirms patiesa ieskatīšanās sevī,ļooti liels darbs ar sevi.Varu vēl plusā ieteikt homeopātiju,kuru iesaka profesionāls homeopāts.Lai veicas!

    02.12.2015 19:30

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas