Kāpēc mēs esam tās, kuras cīnās par vīriešiem?

0 komentāri

Kad bijām mazas, zinājām, ka izaugsim par skaistām princesēm, kuras iekarot brauks cēli un drošsirdīgi bruņinieki. viņi par mums cīnīsies, izvēlēsimies to, kurš izrādīsies mūsu rokas cienīgs un apprecēsimies. “bet izrādās – viss ir citādi,” realitāti vērtē Jolanta Cihanoviča. Kāpēc pieaugušas mēs esam tās, kas cīnās par vīriešiem?

Izpratne par vīrieša un sievietes lomu un uzdevumiem sabiedrībā tiek mantota no paaudzes paaudzē. Saskaņā ar to Latvijā valda uzskats, ka sievietes sievišķībai ir nesaraujama saikne ar vīrieti. Ja tev līdzās nav vīrieša, tu nevari būt īsti sievišķīga. Labs darbs, panākumi karjerā, finansiāla patstāvība, bērni, rūpes par sevi nekompensē vīrieša neesamību. Lai arī cenšamies sevi pozicionēt kā brīvas un iekšēji neatkarīgas, tomēr sabiedrības “maigais” pamudinājums reti atstāj mūs neskartas. Mēs meklējam vīrieti, lai “skaitītos”. Runājot ar sievietēm, psihoterapeiti novērojuši, ka nereti sievietes pauž vajadzību pēc attiecībām kā paša fakta. Mums ir svarīgi būt ar kādu pārī, lai iegūtu partneres statusu. Mums ir svarīgi, lai apkārtējie liek mierā, pārstājot vērtēt brīvas sievietes dzīves trūkumus. Ievērojami retāk sievietes meklē līdzvērtīgu dzīvesdraugu – kādu, ar ko saistītu kopējas vērtības, intereses, vēlme atbalstīt un izprast. Šāda pieeja partnera izvēlē vairāk raksturīga rietumu sabiedrībai, kur jau sen cilvēki augstāk vērtē personības, nevis iesaistīties attiecībās ar pirmo pretimnācēju, nevis apzināmies savu vērtību, lai būtu kopā vienīgi ar līdzvērtīgu partneri.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Luteklīšu aprūpētas

Lai arī, virspusēji vērtējot, šķiet, ka vairums sieviešu piedalās “skrējienā pēc vīrieša”, ne vienmēr mūsu īpatnējās “riesta dejas” pauž vēlmi veidot īstas attiecības. Iedomājieties sieviešu kolektīvu, kurā uzrodas vīrietis! Daudzas sievietes šādā situācijā uzsāk pašaizliedzīgu aprūpi, kas līdzinās gādībai par mazu bērnu vai nespējīgu invalīdu. Šādi mēs realizējam vēl kādu caur paaudzēm nākušu stereotipu, ka sievietei jādzīvo caur kādu – caur bērniem vai vīrieti. Būt pašai, rūpēties par sevi ir savtīgi un egoistiski. Vīriešu aprūpe un appuišošana sieviešu kolektīvos bieži pat nav saistīta ar vēlmi iegūt vīrieti partnera statusā. Aprūpētājām nereti pašām mājās ir savi vīri. Caur rūpēm sievietes realizē “iepotēto” uzdevumu – aptekalēt otru, lai “skaitītos”, lai tevi novērtētu pozitīvi. Mēs pat nepamanām, ka šāda izturēšanās laupa vīrietim vīrišķību un iespēju to paust. Tomēr ne visi vīrieši to pieļauj. Vīrietim ar veselīgu pašcieņu šāda izturēšanās šķiet pazemojoša, un viņš saspēlē neiesaistās. Vienlaikus Latvijā šis pašaizliedzīgais vīriešu aprūpes modelis ir viena no populārākajām attiecību formām starp dzimumiem. Šādu attieksmi labprāt pieņem savas mammas luteklīši – vīrieši, kuru mamma ģimenes (vai kādu citu) dēļ bija gatava nest jebkuru upuri. Kopā ar pāraprūpētāju māti jauns cilvēks iemācās, ka viņš šajā pasaulē ir tas, ap ko viss riņķo. Tāda pārliecība raksturīga arī attiecībās ar sievietēm. Viņi tajās iesaistās, ja pretī saņem apbrīnu, aprūpi un rūpes par viņu labsajūtu. Vīriešiem luteklīšiem pieņemams tikai viens attiecību modelis, kurā gan sieviete, gan viņš gatavi mīlēt vienu cilvēku – viņu. Turklāt, jo vairāk šāds cilvēks saņem uzmanības apliecinājumus no dažādām sievietēm, jo labāk jūtas un vairāk nostiprina dzīves uztveres formulu, ka pasaule riņķo ap viņu. Turpat līdzās aug meitenes, kuras audzina ar ziņu: “Tu neesi gana laba. Tev ir ļoti jāpūlas, lai kādu dabūtu. Pēc tam tev jābūt ideālai, lai piepildītu visas sava partnera vēlmes un viņš tevi nepamestu.”

Cīņa par to, kuru nepazīstam

Starp “aprūpētājām” un “glābējām” darbojas arī vienkārši koķetes, kuru mērķis nebūt nav attiecības. Viņas alkst uzmanības, atzinības un novērtējuma. Izteiksmīgi apģērbušās, glīti krāsojušās, pavedinoši pārliekušās par vīriešu kārtas kolēģa galdu, viņas negrib kļūt par šā vīrieša mīļāko vai – pasarg” Dievs! – sievu. Viņas maz interesē, kā šim vīrietim iet, un vai viņš ir apmierināts ar savu dzīvi. Koķetes vienkārši vēlas būt apbrīnotas un pamanītas.

Bēgšana no vientulības ir vēl viens ļoti nopietns iemesls dzīties pakaļ vīrietim un attiecībām. “Tā mēs patiesībā nevis skrienam pakaļ, bet bēgam. Ja mēs bēgam, nevis virzāmies “uz”, parasti tas beidzas ar vilšanos, izmisumu un vientulības sajūtu,” saka Jolanta. Bailēs no vientulības mēs arī esam gatavas uz jebkurām attiecībām, neizvērtējot partneri objektīvi. Nereti iesaistīšanās attiecībās ar pirmo pretimnācēju beidzas ar vēl dziļāku vientulības sajūtu. “Vientulība divatā ir bezgala izplatīta parādība. No tās glābjamies, dzemdējot bērnus, bet arī tie izaug, cenšas iegūt patstāvību, autonomiju un atstāj mūs vienas līdzās parasti visai svešam cilvēkam, pie kura reiz bēgām, glābjoties no vientulības,” saka Jolanta.

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas