Izteikt un uztvert kritiku darbā. Vai mēs to protam?

0 komentāri

Būsim godīgas – kritika nepatīk nevienai no mums. Jo kas gan var būt patīkams tajā, ja kāds norāda uz mūsu trūkumiem un nepilnībām? Tomēr psihologi uzsver: ļoti bieži veids, kā kritiku izsakām un uztveram, parāda, vai esam jau sasniegušas zināmu brieduma pakāpi. Jo tikai mazi bērni mēdz apvainoties par visu. Vēl jo vairāk, ja runa ir darbu.

Kritika no kritikas atšķiras

Pēc būtības kritikai ir cēli mērķi, tās jēga ir veicināt izaugsmi, padarīt cilvēkus un pasauli labākus, uzsver geštaltterapeite Solvita Vektere. Nereti mēs pašas pat uz to uzprasāmies, kad vaicājam viedokli no malas. “Visbiežāk pēc vērtējuma vēršamies pie autoritātēm un tad viņu izteiktās – arī kritiskās – piezīmes parasti uztveram pat ļoti labi,” uzsver Solvita Vektere. Jo iekšēji jūtam, ka otrs cilvēks vēlas mums palīdzēt. Taču dažkārt kritika tiek izteikta tādā veidā, kas liek mums iekšēji sarauties, jo tiekam nostādītas neveiklā situācijā un jūtam, ka kritizētājs mūs izmanto, lai pats izskatītos pārāks, gudrāks, labāks. Tad mēs jūtamies ne tikai noniecinātas, bet arī izmantotas. Taču pat tad, ja cilvēks nevēlas apzināti otru aizskart, lai uz viņa rēķina justos labāk, bet kritizē, otru aizvainojot (jo mēs visi taču esam tikai cilvēki!), gaidītā rezultāta nebūs. Kritikas teicējs savu vērtējumu pats būs padarījis nevērtīgu, jo otrs, kurš to dzird, jutīsies aizvainots un nespēs uztvert teiktā būtību. Emocijas, ko rada aizvainojums, ir stiprākas nekā veselais saprāts.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Kāpēc grūti uztvert kritiku?

Dažkārt kritiku grūti uztvert pat tad, ja tā izteikta adekvāti un otru neaizvainojot. Tas raksturīgs cilvēkiem, kas nespēj sevi kā cilvēku atdalīt no tā, ko viņi dara. Ja dzīvo ar priekšstatu, ka tu esi tas, ko tu dari, kāds neveiksmīgi realizēts darbs automātiski nozīmēs, ka arī ar tavu cilvēcisko kvalitāti kaut kas nav kārtībā. Tad pie pirmajiem aizrādījumiem raksturīga durvju ciršana, atlūguma mešana uz galda vai ilgstoša apvainošanās. Arī šajā gadījumā rīcības saknes meklējamas bērnībā – attiecībās ar vecākiem. Visbiežāk tas notiek, kad vecāki kritizē nevis bērna rīcību, bet gan viņu pašu. Tas bieži uzliek zīmogu: tu esi slikts! Katru reizi, kad pieaugušā vecumā darbiniece saņem kādu aizrādījumu, viņa atgriežas bērnības situācijā: es centos, bet tāpat dabūju pa ausīm. Katrs aizrādījums tiek uztverts kā mammas bāriens. Taču tikpat labi šī izjūta var nesakņoties bērnībā, bet gan skolā, kur piedzīvoti publiski pazemojumi. Ja pieaugušā vecumā neizdodas ieraudzīt, ka ir situācijas, kurām ir tendence atkārtoties un ka tās pavada identiskas izjūtas, visu mūžu var dzīvot ar milzīgu aizvainojumu un skumjām, ka nekad neesi tikusi novērtēta. Bērnībā radītai mazvērtības izjūtai gan vēl ir arī otra galējība – kad bērns ir ticis pārlielīts un nav saņēmis adekvātu atgriezenisko vecāku reakciju. Piemēram, bērns ir pūlējies, bet viņam kaut kas nav izdevies. Protams, viņš pats to redz, bet apkārtējie viņu tikai slavē: vai, cik tev labi izdevās! Adekvāti būtu sacīt: tu esi malacis, ka centies! Šoreiz nesanāca, bet nākamreiz tev jau izdosies labāk. Ja bērnu slavē par to, kas viņam nav sanācis, viņš tāpat saprot, ka kaut kas nav kārtībā. Turklāt viņš nolasa vecāku neverbālo valodu un uzaug ar izjūtu, ka nevar paļauties uz apkārtējo sacīto. Šajā gadījumā grūti uztvert gan uzslavas, gan kritiku, jo šķiet, ka tas ir tikai veids, kā citi ar viņu manipulē. Raksturīgi, ka par nespēju adekvāti uztvert kritiku liecina tas, ka, piemēram, darbā priekšnieki mainās, bet viņi visi ir kā pēc vienas piegrieztnes – visi ir briesmoņi. Ja paanalizētu, nereti izrādītos, ka šo iespaidu rada pašas izjūta, ka esmu vāja, bet pasaule ir draudīga un gatavojas man nodarīt pāri. Un katrs priekšnieka aizrādījums to tikai apliecina.

Kā novērtēt situāciju objektīvi?

Lai adekvāti novērtētu situāciju, der piefiksēt izjūtas, kas atkārtojas. Piemēram, tiklīdz tiek izteikta kritika, tevī mutuļo spēcīgas emocijas. Tad paanalizē tās: vai tu esi uztraukusies, dusmīga, trauksmaina? Un par ko īsti? Ja priekšnieks ir tevi pārējo klātbūtnē pazemojis, tu esi nonākusi neveiklā situācijā, un tas ir viens stāsts. Bet, ja tev objektīvi norādīja uz kļūdām, bet tu kļuvi dusmīga, iespējams, tas ir stāsts par to, ka nespēj pieņemt to, ka neesi ideāla. Tu vari mainīt darbus un atkal secināt, ka visi priekšnieki ir vienādi – neviens tevi nesaprot un nenovērtē tavas spējas. Vai arī, ja jūties maza un melna, katrs aizrādījums šo nepatīkamo izjūtu un pārliecību par sevi tikai apstiprinās. Visbiežāk pārjūtīgums pret kritiku liecina par to, ka tev blakus trūcis atbalstošas mammas un tēta. Taču kā atšķirt, kad pati pārlieku saasināti uztver kritiku un kad otrs tomēr pāršāvis pār strīpu? Svarīgākais rādītājs, kam pievērst uzmanību, kad esi saņēmusi kritiku, ir tavas emocijas. Ja esi sarūgtināta un dusmīga (un šīs emocijas vēl ilgi neliek mieru), vajadzētu paanalizēt, kas tās izsaucis. Galvenais kritērijs, kas parasti palīdz atšķirt objektīvu kritiku no nepamatotas, ir tas, vai otrs tevi kritizē kā cilvēku, vai to, ko tu dari. Taču pat tad, ja kritizētājs ir pārkāpis robežu, mums vienalga būtu jāspēj pašām atgriezties pie kritikas objekta un to pārdomāt vēsu prātu. Un vēl svarīgi sev atstāt vietu brīvai izvēlei, ko ar kritiku darīt. Jo bieži cilvēkiem šķiet, ka kritika ir kaut kas fatāls, bet svarīgi sev pateikt: es ņemšu vērā, teikto apdomāšu, iespējams, ka pat daudz no ieteiktā izmantošu, bet man ir tiesības to arī nedarīt. Neadekvāti būtu apvainoties un reaģēt: tu esi muļķis, neko nesaproti. Jāsaprot, ka mazi bērni apvainojas par katru aizrādījumu. Nereti pieaugot cilvēki iemācās aizvainojumu neizrādīt, bet pārdzīvot turpina kā mazi bērni. Taču spēja kritiku uztver adekvāti – izlobīt no tās derīgo – liecina par to, ka esi jau paaugusies, ieguvusi zināmu personības briedumu. Un otrādi – par briedumu liecina arī prasme adekvāti izteikt kritiku, nevis šaut laukā visu, kas ir uz mēles,” uzsver Solvita Vektere.

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas