Bez Tabu: Dzīves smalkumi vadītāja Baiba Runce: Skūpstījusies uz skatuves neesmu

0 komentāri

Šodien atkal TV3 skatītājus gaida tikšanās ar Bez Tabu: Dzīves smalkumi vadītājiem Baibu Runci un Ēriku Palkavnieku. Visiem raidījuma Bez Tabu skatītājiem ir zināms, ka Ēriks ne tikai strādā televīzijā, bet ir arī Improvizācijas teātra aktieris. Izrādās, – abi Bez Tabu: Dzīves smalkumi vadītāji ir skatuves cilvēki. Baiba jau bērnībā ir spēlējusi Limbažu bērnu un jaunatnes teātrī Kriksis, bet pēc tam –  Ausekļa Limbažu Tautas teātrī.

Pārliecība par sevi, draugi, ceļojumi, oriģināla dzīves uztvere un skatījums  – šos neapšaubāmos plusus Baiba min kā galvenos, ko ir guvusi, spēlējot teātri.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk
Cik tev bija gadu, kad sāki spēlēt teātri?

Man jau bērnudārzā dažādos uzvedumos bija pirmās lomas, bet teātra pulciņu sāku apmeklēt no pirmās klases. Kāpēc? Tāpēc, ka tajā laikā  Limbažos, droši vien tāpat kā visās citās pilsētās, vecāki savus bērnus veda uz visiem pulciņiem, kādos vien viņš varēja paspēt piedalīties. Es spēlēju teātri, trenējos vieglatlētikā un dejoju tautiskās dejas. Tad, kad sāku pati apjaust, kas man patīk vairāk, tad es sapratu, ka man patīk teātris.

Vai tu biji galveno lomu tēlotāja un teātra prīma?

Par prīmu sevi nenosaukšu, bet nesūdzos – man bija galvenās lomas. Pirmā lielā loma bija izrādē Alise Brīnumzemē. Es biju Alise. Alise patiesībā bija mana ”mūža loma”. Režisore Inta Kalniņa bija ļoti interesanti iestudējusi šo izrādi – Alise, no pavisam mazas meitenes, pamazām izrādes gaitā izauga liela. Mēs bijām četras Alises. Izrādi ilgi spēlējām gan Latvijā, gan braucām uz ārzemēm. Sāku es kā pati mazākā Alise, tad es mācījos 3. klasē, un laika gaitā nospēlēju arī pārējās trīs – izaugu līdz lielākajai Alisei. Es zināju visām Alisēm tekstus. (Smejas.)

Varbūt ir kāda loma, ko tu nenospēlēji, bet ļoti vēlējies?

Nezinu… Džuljetu negribēju spēlēt, tas skaidrs. (Smejas.) Gan jau, ka bija kāda loma, ko ļoti gribēju nospēlēt, bet man iedalīja citu lomu. Jā, atceros! Bertolda Brehta lugā Trīsgrašu opera man iedalīja mātes lomu – nopietnu, pieaugušu sievieti, bet man gribējās kaut ko interesantāku, piemēram, ielasmeitu (Atkal smiekli.), tad man būtu kostīms ar skaisto boa… Kaut gan māte bija daudz lielāka loma, man toreiz gribējās vienā ainā spēlēt ielasmeitu… Bet nu neko, es biju māte. Man visvairāk patika raksturlomas. Neatceros, kas tā bija par izrādi, bet režisore teica, ka manai varonei jābūt kā “dzelzs lēdijai” – Mārgaretai Tečerei. Man šī loma toreiz bija nenormāli grūti devās rokās. Bet lugā par pensionārēm, kur man bija jābūt sirmai kundzei, kura visu laiku dzer sirdszāles – par to lomu es biju sajūsmā. Man patika spēlēt, kad varēju izpausties tā kārtīgi – no sirds.

Bučojusies uz skatuves esi?

Nu bučas esmu devusi, bet skūpstījusies – to gan nē, taču būtu gribējusi pamēģināt. Jā, tas ir tas, ko varbūt nesanāca uz skatuves izdarīt… (Smejas.)

Skaties foto. Baiba teātrī un televīzijā

Tu tomēr izvēlējies studēt žurnālistos, kāpēc negāji uz teātra fakultāti?

Dziedāšana. Es nemāku dziedāt. Pareizāk sakot, es ļoti slikti dziedu. Man ir bijis uz skatuves jādzied, un Inta Kalniņa ir domājusi visādus variantus, kā lai es izvairos no dziedāšanas, piemēram, vienreiz man bija jārepo. Dzīves smalkumos mēs ar Ēriku ik pa laikam dziedam, es jau no tā nekaunos, ka es ne visai labi dziedu, man ļoti patīk dziedāt. Draugi un kolēģi reizēm smej, ka pasākumos vienmēr esmu pati pirmā, kura sāk  dziedāt. Otra lieta, kāpēc es neaizgāju uz aktieriem, man likās, ka aktieru dzīvesveids nav īsti man domāts. Es tomēr neesmu tik liela bohēmiste, lai ietu uz aktieriem –  vismaz man tā toreiz likās.

Ko tev dod teātra pieredze tagad, strādājot televīzijā?

Visur tā pieredze man ir daudz devusi. Sākot jau ar bērnudārzu, kad zālē ir daudz skatītāju, bet man jāskaita dzejolītis. Es nezināju, kas ir uztraukums. Cilvēkam ar  teātra pieredzi ir daudz vienkāršāk kārtot eksāmenus, uzstāties auditorijas priekšā. Sākot strādāt televīzijā, man nebija bail no kameras. Piemēram, filmējot ar slēpto kameru, kad ir jāizliekas, ka es kādā situācija neko nesaprotu, pareizāk sakot tēloju muļķi, tad reizēm smiekli nāk kā negudri, bet, pateicoties teātra pieredzei, es protu savaldīties un palikt nopietna. Par eksāmeniem augstskolā vispār ir atsevišķs stāsts. Es ceru, ja kāds no skolotājiem lasīs šo rakstu, tad neturēs uz mani ļaunu prātu. Piemēram, reiz es mutiskajā eksāmenā izvilku biļeti un sapratu, ka neko par šo jautājumu nezinu. Tad es pratu savu stāstījumu ievirzīt tā, ka sāku runāt pavisam par citu tēmu, bet pasniedzējam bija interesanti un viņš sāka uzdot jautājumus… Kad laiks bija beidzies, viņš attapās, ka nav paspējis neko pajautāt par izvilkto biļeti : ”Nu labi, deviņi…” Es negribu šo pasniedzēju saukt vārdā, bet, ja godīgi, es pie viņa vienmēr mutiskajos eksāmenos runāju par citu tēmu…

Lūk video fragments no Ausekļa Limbažu Tautas teātra izrādes – Klēra Būza “Sievietes, sievietes…”. Baiba Kristelas Allenas lomā.

Skaties video:

0 komentāri
Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ko Ziemassvētkos dāvināt bērniem, lai acīs starotu patiess prieks?

Ziemassvētki bērniem ir ļoti īpaši svētki – Ziemassvētku vecītis, eglīte, sniegs, piparkūkas, lampiņas, svecītes, dzejoļi un protams – dāvanas! Bez dāvanām bērnam, visticamāk, mūsdienās nav iedomājami Ziemassvētki, jo tieši tāpēc taču tiek rakstītas vēstules vīram uz Ziemeļpolu, lai izstāstītu savas kvēlākās vēlēšanās, ko svētkos gribētu saņemt šogad!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas