Atklāta intervija ar onkoloģi Sarmīti Baltkāji: Vēzi veicina piesārņota vide un stress

7 komentāri

Visiem vienas receptes nav pret nevienu slimību. Vēzis to vidū izceļas īpa­ši, jo par iespējamajiem šīs slimības cēloņiem joprojām tiek izteikti vien minējumi. Un tieši tāpēc tas tik bravurīgi pļauj cilvēkus visā pasaulē un priekā berzē rokas par to, ka raža katru gadu pieaug. Saruna ar Latvijas Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļas onkoloģi – ķirurģi Sarmīti Baltkāji.

Tagad ir iespējams vēzi diagnosticēt laikus — ja vien cilvēks regulāri izdara vispārējās veselības un arī konkrētas pārbaudes. Īpaši tas attiecas uz sievietēm un krūts vēzi, jo Latvijā tieši tas ir galvenais priekšlaicīgas nāves cēlonis sievietēm vecumā no 36 līdz 64 ga­diem. Tāpēc vajag pārbaudīt krūtis. Tomēr liela daļa to nedara pat tad, ja analīzes piedāvā izdarīt bez maksas. Un par to onkoloģe Sarmīte Baltkāje ir patiesi pikta. Domāju, dakterei tādai būt ir pamatīgā pieredzē balstīts pamats — viņa onkoloģijā nostrādājusi 57 gadus, un par ieguldījumu šīs jomas darbā 2013. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Skatīt vairāk

Nu, pasakiet, kā par šādu attieksmi lai nesatraucas! Labi, varētu sap­rast gados jaunas meitenes, kuras par veselības problēmām vēl nedomā, un gados vecas sievietes, kuras par to vairs nedomā, bet sievietes riska vecumā — viņām taču jāsaprot, ka pārbaudes ir vajadzīgas! Tomēr atsaucas tikai trešā daļa no visām. Bailes? Bet labāk taču audzēju atklāt pašā sākumstadijā — skrī­nings un mamogrāfija šādu iespēju dod, nevis, zinot un redzot, kas reāli notiek visapkārt, gadiem ilgi dzīvot bai­lēs. Īpaši tas attiecas uz lielo krūšu īpaš­niecēm — tādās sataustīt pus­centimetru lielu bumbulīti sieviete pati nevar! Bet skrīningā mēs to atradīsim laikus, izo­perēsim, un viņa varēs dzīvot ilgi un laimīgi. Daktere Baltkāje, runājot par šo tēmu, tiešām aizdegas. Augumā maza un trausla, bet spēka un pārlie­cības viņai gana — droši vien tāpēc daktere joprojām ir ierindā un veic operācijas. Onkoloģijā viņu, jau 1962. ga­­dā, ie­vilka Stradiņa slimnīcas onko­loģijas nodaļas vadītāja Rasma Ceplīte, tolaik viena no virsotnē on­ko­lo­ģijas ķirur­ģijā, jo viņa novērtēja Sar­mītes šiverību. Un laiks pierādījis, ka dr. Ceplīte bijusi ļoti vērīga.

 Varbūt sievietes izmeklējumus nelabprāt veic tāpēc, ka viņām ne tik daudz ir bail no slimības, cik no iespē­jas palikt bez krūts, jo — vīrs tad viņai pagriezīs muguru…

Katrs normāls vīrietis, kurš ciena savu sievu un bērnu māti, viņu šādā situācijā atbalstīs — es šādus gadījumus savā dzīvē esmu redzējusi gana daudz. Bet kas ir gājējs, tas reiz aizies tāpat — skaistajos žurnālos gana daudz lasīts par vīriešiem, kuri no vecajām sievām pie jaunākām meitenēm aiziet tikai tāpēc, ka viņiem vienkārši uznācis dullums. Turklāt sievietei jāsaprot — ja viņai krūtī atradīs un laikus izoperēs mazo mez­gliņu, tad krūts paliks savā vietā. Sliktā­kajā gadījumā to var rekonstruēt — tagad ir arī šāda iespēja. Bet, ja viņa atnāks tad, kad krūts jau būs izčūlojusi, daļēji sapuvusi, tad ne tikai krūts būs jāzaudē, bet arī krietna daļa dzīves gadu. Jo tad, visticamāk, jau būs metastāzes, un neko daudz vairs neglābs pat smalkā ķīmija. Varbūt tikai paildzinās dzīvi.

Savukārt, ja sievietei vēzis ir dzi­mum­­orgānos un tiek izņemta, teiksim, dzem­de, tad vīrietim, ja viņš tāds pa­dulls, to nemaz nav jāsaka. Jā, ope­rācija bija, ārsts kaut ko tur saremon­tēja un — viss. Tas, kas vīrietim vaja­dzīgs, jau tur paliek. Un sieviete taču vienmēr var pie­tēlot.

Par ķīmijterapiju un starošanu vie­dokļi dalās.

Ja izdarīta operācija, tās jāiziet — pretējā gadījumā izredžu dzīvot nav nekādu. Bet operācija, izdarīta laikā, kad tā vēl var glābt, ir jāveic — ja nepa­rak­sties uz to, tad slimības process neiz­bēgami progresēs. Nesen man vīrs no­pirka žurnālu Ko ārsti tev nestāsta, jo tur bija rakstīts par vēzi — to varot izārstēt, tikai pārkonstruējot savu do­māšanu, attieksmi pret slimību un dzīvi vispār. Un tādus brīnumus, lūk, esot piedzīvojušas vairākas sievietes — vēzis pazudis gada laikā. Nu, kā žurnālā var rakstīt tādas muļķības?! Es savos 57 darba gados neesmu piedzīvojusi nevienu gadījumu, kad vēzis būtu atkā­pies no slimnieces tikai labas gribas dēļ vien. Ja kaut kas tik brīnumains noticis, tad tas nav bijis vēzis! Tāpat neesmu pie­redzējusi gadījumu, kad vēzi būtu izār­stējis kāds pūšļotājs vai dziednieks. Bet ar to, ka sievietes, griezdamās pēc palī­dzības pie viņiem, slimību ielaidušas, gan esmu sastapusies. Mani izsauca pie jaunas, skaistas sievietes, kura vairs ne­cēlās no gultas. Jautāju — kur viņa bijusi agrāk? Sieviete atzinās, ka viņu pār­lie­cinoši solījis izārstēt dziednieks. Kad pa­licis tikai sliktāk, prokuratūrai viņa, pro­tams, sūdzējusies nebija — iet pie dzied­nieka bijusi pašas izvēle. Ko man vairs bija teikt — pašai tad arī kapa vieta jā­meklē. Tāda vieglprātība pret savu ve­se­lību mani vienkārši tracina!

Tiešām esat pārliecināta, ka dzied­­nieki nespēj palīdzēt arī tad, ja vēzis ir tikai sākumstadijā?

Domāju, ka audzējus viņi izārstēt nevar. Sievieti nomierināt gan. Un dzied­nieks, kas to saprot, viņai ieteiktu mainīt domāšanu un šīs slimības gadījumā to­mēr uzticēties mediķiem. Jau sen par šo tēmu ar vienu dziednieku lauzām šķē­pus kādā televīzijas raidījumā. Re­zultātā vienojāmies, ka prātīgāk būs, ja katrs darīsim to, ko labāk mākam. Jo ir lietas, kas dziedniekiem tiešām labi pa­dodas — piemēram, neiralģisku sāp­ju noņemšana, alerģiju ārstēšana, radi­kulīti, kaulu sāpes u.c. Un, kas zin” — varbūt tagad, kad esmu stīva un līka, es vēl šo dziednieku uzmeklēšu — lai mani iz­tais­no! Reiz gan pie vienas dzied­nieces jau pabiju. Satraumēju muguras skrie­me­ļus, bija grūti staigāt un ir grūti vēl tagad, un pēc kādas kolēģes ietei­kuma aizgāju pie viņai pazīstamas dzied­nieces. Apgūlos, dziedniece apsē­dās man bla­kus un sāka strādāt. Viņai zināšanas nākot no debesīm. Jums tur tas un šitas. Palīdzēt varētu tādas un šitādas lietas. Un tā vaina jums ir labajā pusē… Bet, jedrit”vaikociņ — es zināju, ka prob­lēma man ir kreisajā pusē! Un ticība šai dziedniecei man pazuda uzreiz, bet ar citiem saķerties pagaidām nav nācies. Jūs taču zināt, ka arī man pirms desmit gadiem izoperēja krūts vēzi?

Nē…

Un krūts man arī noņemta. Mīļā stundiņ, ko tad es savos gados vairs ākstīšos un likšu to atjaunot — ne man bērni vairs jābaro, ne striptīzs jādejo! Tā kā regulāri gāju pārbaudīties, tad vēzi atrada pašā sākumstadijā, žigt- žigt izoperēja, un viss bija kārtībā. Bet, kad parādījos slimnīcā, daži uzreiz bailīgi jautāja — dakter, kas ar jums? — Nu, kas tad man ir? Nekas — skatieties paši! Bet tenkas tak” izplatās trakā ātru­mā, un katrs vēl grib kaut ko piepušķot!

Protams, ļoti liela nozīme pēc ope­rācijām ir tam, kā cilvēki notikušo uztver, kā pret to izturas. Es no tā nekautrējos — nav taču sifiliss. Pēc tam mani aicināja piedalīties vairākos televīzijas šovos — lai pa­stāstu par savu pieredzi. Un es, vis­pirms frizētavā sapucējusies, gāju un stās­tīju. Rezultātā pie manis uz konsul­tāciju atnāca sievietes, kuras izšķirties par šo soli bija mudinājis tieši mans per­soniskais stāsts — jāapskatās taču uz dakteri, kura pati izoperēta un nemirst nost! Tiešām uzskatu — sievietēm, ku­ras veiksmīgi izārstējušās, savā pieredzē jādalās ar citām, un tāpēc, jau pirms 20 gadiem, piekritu Stokholmas kolēģu aicinājumam Latvijā izveidot krūts vēža pacienšu atbalsta biedrību Vita. Tās mēr­ķis ir vienuviet sapulcēt likteņa mā­sas — gan sievietes, kurām vēzis izope­rēts jau sen un kuras veiksmīgi izār­stējušās, gan tās, kuras ārstējas tagad. Un pesimistiski noskaņotajās, skatoties uz slimību pievarējušajām, rodas pozi­tīvas emocijas — tātad diagnoze vēzis nebūt nenozīmē, ka uzreiz gals klāt.

Foto

Varat minēt faktorus, kuru veici­nošo ietekmi vēža attīstībā neviens vairs neapšauba?

Droši vien, ka piesārņotā vide un stress.

Bijušas situācijas — sievieti izoperē, viss it kā ir labi, bet tad kaut kas notiek ģimenē, sieviete tiek pa­kļauta stresam, sākas histērijas, un slimības process atkal aktivizējas.

Bet, ko ēdam, kādu gaisu elpojam, mēs dažkārt pat nezinām — visādas jiftes mums ir vis­ap­kārt. Vēl viens ļoti bū­tisks vēzi veici­nošs faktors, kas Ame­rikā jau sen pie­rādīts, bet par ko pie mums nemīl runāt neviens gine­ko­logs, ir hormonu lieto­šana. Hormo­nus pamatā lieto divos nolūkos. Pir­mais — lai vieglāk pār­dzīvotu klimak­su, otrais — lai aizkavētu noveco­šanās procesu. Bet, pārāk aktīvi­zējot hormonu darbību, kas ir iejauk­šanās dabīgajos organismā norisošajos pro­cesos, sieviete var iedzīvoties lielākās nepatikšanās par svīšanu naktīs un krun­ciņām. Ārstējot krūts vēzi, mēs sie­viš­ķo hormonu aktivitāti sama­zi­nām speciāli — vai nu izņemot ol­nī­cas, vai ar zālēm, bet, ja sievietei strādā olnīcas un viņa vēl pucē virsū hor­monus, kuri ir aktīvi krūts vēža ba­ro­tāji, tad pado­mājiet, kādas var būt se­kas.

Arī pārāk aktīva un neap­domīga mīlēšanās jaunī­bā ne pie kā laba ne­noved. Nupat vie­nā medi­cī­nis­kajā žur­nālā vairākas lapas aizņēma tēma — kā jaunām sievietēm izvairīties no grūt­­niecības, un sekoja šim nolūkam iz­man­tojamo hormon­pre­parātu uzskai­tījums.

Kā blaknes bija minēts iespē­jamais svara pieaugums, nelab­vēlīga ietekme uz vienu otru iekšējo orgānu, bet ne ar vienu vārdu nebija pie­mi­nēts, ka to lietošana izraisa iz­maiņas krūtīs. Kā arī par to, ka krūtis obligāti jāpār­bauda vēl pirms uzsāk hormonu lieto­šanu. Nu, kāpēc?!

Ir taču arī citas iespējas izvai­rīties no grūtniecības.

Ir spirāle, ir prezervatīvs. Man gan pašai arī tā kaloša nepatika, bet arī uz abortu skriet negribējās, tad nu abiem ar vīru bija jādomā, kā drošāk to lietu darīt. Un kas to liedz mūsdienu jauniešiem? Bet hormonu lietošana neiz­bēgami izsauc izmaiņas organismā, pie ginekologiem nāk sievietes ar dažādām saslimšanām. Jaunībā tos lieto, lai nepa­liktu stāvoklī, tad pārtrauc, lai dzemdētu un barotu bērnu, un atkal atsāk — jau vecuma attālināšanas nolūkā. Rezultātā organisms visu laiku tiek šūpots nenor­mālā režīmā, un tas atstāj iespaidu uz krūtīm. Atkal viena liela bezatbildība pret savu veselību! Bet Dievs tak” ir noteicis savu režīmu — piedzimst meitenīte, tad viņa nobriest, kļūst par sievieti un dzem­dē bērnus, bet tad sākas nenovēršamais novecošanas process.

Vai šodien vispār par daudz ne­tiek izcelta seksa loma cilvēka dzīvē?

Dabā jau viss balstās uz seksu un vairošanos — savas sugas turpinā­šanu, daži kukainīši vispār var vairoties tikai vienreiz, un pēc tam uzreiz nomirst. Viņi gan droši vien paši to nezina, bet, ja arī zinātu, laikam jau tomēr pārotos! Bet cilvēkam taču jāspēj valdīt pār sa­viem instinktiem, viņam galva dota, lai domātu. Tas gan nenozīmē, ka ar seksu var nodarboties tik vien reizes, cik bēr­nus ģimene plāno, bet arī ražot bērnu pēc bērna, ja nav ar ko viņus barot, nav prāta darbs. Tomēr vismaz divus bērnus ģimenē vajag. Man arī ir divi — meita Daina un dēls Māris. Un esmu pateicīga mammai un krustmātei, ka viņas man palīdzēja bērnus uzaudzināt, jo es, kā ķirurģe, vienmēr biju aizņemta darbā. Bet, lai kā gājis, mēs ar vīru kopā esam nodzīvojuši 57 gadus! Kādā intervijā smejot teicu, ka vīrs man visu mūžu bijis viens, bet mašīnas gan esmu mainījusi, un pēc tam no vienas dāmītes uzreiz dabūju tenku virsū — daktere Baltkāje katru gadu pērkot jaunu ma­šīnu! Bet es tikai sešas esmu no­mainī­jusi, un nu jau desmit gadi, kā ar vienu braucu.

Jūsu vīrs ir profesors P. Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātē. Pati zāles lietojat daudz un bieži?

Vīrs man dod tikai tās, kuras vajag — asinsspiedienam, asinsvadu sklerozes piebremzēšanai. Tagad modē cīņa ar holesterīnu, bet es šo biznesu neat­balstu. Agrāk bija noteikta viena holes­terīna norma, tad izdomāja noteikt ze­māku, un tikai tāpēc, lai cilvēki pirktu zāles tā noregulēšanai. Arī visādus ie­ro­bežojumus ēšanā cilvēkiem bries­­mīgā holesterīna dēļ esot jāie­vēro. Bet lai es tādēļ savos gados neēstu to, kas man garšo — smiekli nāk! Arī osteoporozei izdomājuši dār­gas zāles, bet kalciju satu­rošos dabī­gos piena produktus grib pasludināt par kaitī­giem. Mēs ēdam gan biez­pie­nu, gan sieru — kā bez tiem vis­pār var dzīvot! Kad mazbērni bija mazi, bet viņu man vesels bars — pieci mazdēli un viena mazmeita, brī­vajā laikā brau­cām uz Turaidu pie vīra vecākiem. Tur kaimiņu Paulīnei bija govs — katru dienu gājām pēc svaiga, silta piena. Tāpēc laikam visi ma­ni mazdēli tik lieli augumā! Vai varbūt ātraudzīgo vistu gaļa pie tā vainīga? Un arī tagad visi dzer pie­nu — gan tie, kas jau izauguši, gan tie, kas vēl aug. Arī mazmazbērni — to man jau divi. Kad visi kopā pie mums sanāk, ap galdu vairs nav vietas.

No kādiem produktiem izvai­rāties? Varbūt zināt, kuri veicina vēža attīstību?

Konkrēti nezinu, bet skaidrs, ka no desu ēšanas vajadzētu atteikties. Paskatieties, cik atšķirīgas ir, teiksim, doktordesas cenas. Kad pajau­tāju pār­devējai, kuru no tām viņa ēstu pati un nopirktu arī mazbērniem, viņa norādīja uz vienu, un ne jau lētāko. Desā vispār nekas labs nevar būt, bet kur nu vēl desā par 2 eiro! Gluži tas pats attiecas uz cīsiņiem. Arī olām ir ļoti at­šķirīga cena, un tad nu domā — kas īsti ir kas, ar ko dējējvistas tiek barotas?

Savukārt vēža attīstību kavē visi dārzeņi un augļi, kuros ir daudz A un E vitamīna, oranžās krāsas dārzeņi — burkāni, kāļi, ķirbji. Ļoti vērtīgi ir brokoļi, ingvers. Protams, jāskatās, kur tie augu­ši un kā audzēti. Nez vai vajadzētu pirkt tādus, kuros sadzīta ķīmija. Lielisks kok­teilis imūnsistēmas stiprināšanai ir: ing­vers, citrons, medus.

Un noteikti jāielāgo, ka ļoti kaitīga organismam ir smēķēšana. Kā veicinošs faktors tā ir balsenes, barības vada, plau­šu, prostatas vēzim.

Nelāgas domas arī ietekmējot vēža attīstību.

Stresam ir būtiska nozīme, bet visu laiku dzīvot līdzsvarā ir ne tikai grūti, bet mūsdienu cilvēkam gluži neie­spē­jami — īpaši, ģimenes cilvēkam. Te vīrs kaut kur aiz­kavējies, te bērnam sliktas atzīmes, te naudas trūkst. Tomēr neva­jag tos kreņ­ķus ar domām vēl sašūmēt. Arī savām pacientēm saku — tikai vienā mierā! Ar vīramāti neplēsies, ar vīru runā mierīgi, bērnus nebar, jo tava uzvilkšanās tāpat neko neizmainīs.

Ieejot onkoloģijas centrā, gribot negribot pārņem nospiedoša sajūta. Kā ir tajā atrodoties katru dienu?

Tik traki jau nav, reizēm arī te smiek­lus var dzirdēt. Ja palātā ir kaut viena sakarīga sieviete, kura uz ārstē­šanos skatās optimistiski, tad arī pārējās biežāk pasmaida. Bet, ja gadās tāda, kas tic pesteļiem un pārējām stāsta, ka vēzi varot izārstēt ar petroleju, tad gai­sotne palātā nav tā labākā. Kad man jautāja, vai tiešām petroleja var līdzēt, atteicu — ja grib, lai mēģina, tikai lai rē­ķi­nās ar to, ka tad varbūt nomirs no aknu vainas, nevis no vēža. Tāpat man jautāja par ženšeņu — tas stiprinot vī­riešu potenci, bet vai palīdzot arī pret vē­zi? Un es atcerējos kādā radio dzir­dēto. Uz jautājumu, vai ženšeņš tiešām palīdz pie dzimumnespējas, atbilde bija: ja cieši piesaitē, tad palīdz. Kad to izstās­tīju, sievietes sāka smieties un jautā­ju­mus par žeņšeņu vairs neuzdeva.

Lai arī kāda diagnoze tiek uz­stādīta, lielākas cerības atveseļoties ir tam, kurš saglabā optimismu un ie­spē­ju robežās turpina ierasto dzīvi.

Ar sevis žēlošanu un vai­ma­nā­ša­nu tālu tikt nevar. Un nevajag sevi uzvilkt par sīkumiem, arī visi ārstu no­rā­dījumi nav jāuztver un jāpilda burtiski. Piemēram, ja ir problēmas ar asins­spiedienu, tas nebūt nav jāmēra trīs reizes dienā. Reiz mums nodaļā bija pa­ciente, kura to ļoti uzpasēja. Skaidrs, ka līdz ar to viņa pirms spiediena mērī­šanas sanervozējās, kā rezultātā tas pa­­aug­stinājās. Un tad es viņu par to sa­rāju, jo līdz ar to tika apgrūtināta pa­ma­t­problēmas ārstēšana. Viena otra sieviete tiešām sadzird tikai skarbāk teik­to. Tur­klāt ar visām auklēties nemaz nav dak­tera spēkos — arī mēs esam tikai cilvēki. Kur nu vēl tie gadījumi, kad sieviete, zinot, ka krūti ne vienmēr no­teikti jāņem nost, bet nezinot, vai tas iespējams viņas gadījumā, uzstāj — man vajag krūti saglabāt! Tas nekas, ka viņai jau 60 gadi un bērni vairs nav jā­dzemdē, bet — kā viņa bez tās izska­tīšoties?! Tad izriežu savas krūtis un prasu — un kā izskatos es, vai varat pa­teikt, kura krūts īstā un kuras vietā ir protēze?

Cik sievietes savā 57 gadus ilgajā ārsta praksē esat izoperējusi?

Kāds tūkstotis būs. Tagad nodaļā katru dienu veic vidēji 10 operācijas, bet mani vairs īpaši nenoslogo — varbūt taupa. Bez ļaun­da­bīgajiem audzējiem ope­rējam arī labdabīgos — fibroade­no­mas u.c. Ja diag­noze vēzis jau ap­stip­rināta, tad skaidrs, kas jādara, bet ja vēl nav, tad analīzes taisām uz vietas. Ārpus konsultācijām gadā atnāk arī ap­mēram 200 sievietes, kuras operācijai jāsagatavo, vispirms ārstējot ar zālēm, un, ja rezultātā audzējs saplok, tad var izoperēt. Bet ir arī sievie­tes, kuras sli­mī­bu ievilkušas gadiem un kurām līdzēt nevar nekas. Šādos gadījumos nozīmē­jam zāles, hor­monus, kas atvieglo stā­vokli.

Uzmanība krū­tīm jāpievērš jau mei­tenēm, vēl tikai skol­niecēm, jo vi­ņām, sākoties men­struālajiem cikliem, reizēm krūtīs izveidojas labdabīgi audzēji, un mēs tos izope­rējam.

Bet, lai tos at­klātu, krūtis ir jāpārbauda. Un, tā kā mam­mas ne vienmēr pārbauda pašas savas krūtis un nez vai ir informētas par to, ka tas jādara arī meitām, tad viņas par to būtu jāinformē skolās.

Tikai tas darīts netiek. Mans jau­nākais maz­dēls mācās Valdorfa skolas 12. klasē, un uz sapul­cēm vienmēr eju es. Tad arī sko­lotājai uzprasījos mei­tenēm par šo tēmu no­la­sīt lekciju un arī parādīt, kā viņas pašas var pārbaudīt krūtis. Arī par kontra­cepciju parunāšu — kādam tas taču jādara!

Kāds ir jūsu viedoklis par jau­nām meitenēm/sievietēm domāto vak­cīnu pret dzemdes kakla vēzi — vai tiešām var būt vakcīna pret vēzi?

Par tās vajadzību neesmu pār­lie­cināta — labāk, lai meitenes regulāri veic pārbaudes.

Jūs esat ļoti aktīva. Kur rodat ener­ģiju?

Laikam manī jau kopš jaunības darbojas kaut kādi iekšējie dzinuļi. Māco­ties vidusskolā, kopā ar draudzeni orga­nizējām balles, es nodarbojos ar sporta vingrošanu. Un vēl līdz lielam vecumam gāju uz veco sportistu treniņiem, jo kustība cilvēku uztur pie dzīvības. Tikai tagad esmu dikti satraumējusies — mu­gura cietusi, iegurnis bija salauzts — skrē­ju pāri ielai un pakritu.

Dzīvē baltie periodi mijas ar tum­ša­jiem. Jums taču arī visādi gadījušies?

Kā nu bez tā! Tikai, kad uznāk tas melnais, histēriju nav ko taisīt. Mierīgi jāapdomā, ko darīt, kā saglābt sevi vai otru. Arī slimībām jātiek pāri. Nav ko nī­kuļot — jākustas, lai ātrāk tiktu uz strī­pas. Man arī bijušas visādas operā­cijas, un metāla plecs man ir. Skrēju, kritu, izmežģīju plecu, un trauma bija ar komplikācijām. Tagad lidostās man par to jāstāsta vi­siem drošībniekiem! Bet vai tas ir ie­mesls nokārt degunu? Nē. Es labāk domāju par to, cik man viss jau­ki. Mašī­na ar automātu, braukt pleca vaina man netraucē!

Jūsu dzīvesprieka avots ir…

Mana ģimene.

Vienmēr atrodat labu vārdu, ko katram pateikt?

Protams. Arī pankūku cepšanai, ja mazbērni uz tām piesakās, atrodu spē­ku un laiku — lai cik piekususi būtu. Vīrs pēc tam tik” nosaka — jā, puikām tu uzcep, bet man gan nē! Vispār mū­su ģimene ir ļoti draudzīga visās pa­audzēs, un varbūt tas ir arī mans no­pelns — es to turu ciet. Savukārt, kad mazbērniem pačīkstu — tagad es par jums rūpējos, bet kas parūpēsies par mani, kad būšu veca un nevarīga, viņi atbild — nesa­traucies, mēs parūpēsimies — tu tak esi varen feina vecmāmiņa!

7 komentāri

TOP komentāri

  • Inga M.
    +3

    Inga M.

    Paldies, par enerģisko, jauko interviju. No šīs Kundzes ir ko mācīties.

    17.02.2016 13:53

  • Laura
    +3

    Laura

    jautaajums, obligatas? Ar to,ka suuta uzaicinajumus uz bezmaksaz parbaudem ir par maz, aiz rokas veel jaaved, jaa? Bernudaarzs, cilvekam jabut atbildigam par savu veselibu un ja pie bezmaksas aicinajuma atnakt,cilveks negrib, tad zin ko? Pats vainigs!

    17.02.2016 13:40

  • Lāsma Žikova
    +1

    Lāsma Žikova

    Paldies par jauko interviju!!

    17.02.2016 13:15

Kā atrast dāvanas, izvairoties no Ziemassvētku kņadas?

Kā atrast dāvanas, izvairoties no Ziemassvētku kņadas?

Ir pieņemts domāt, ka Ziemassvētku laikam ir jābūt mierīgākajam un klusākajam laikam gadā. Tomēr pirmssvētku periods parasti ir pilns ar steigu, simts darbiem, pirkumiem, rosīšanos virtuvē un nebeidzamiem sarakstiem. Kā iegādāties Ziemassvētku dāvanas, lai tas nepārvēršas galvassāpēs?

Preces vai dāvanu kartes – kura ir labākā dāvanu izvēle?

Preces vai dāvanu kartes - kura ir labākā dāvanu izvēle?

Dāvanas izvēlēties nekad nav vienkārši. Jo ļaunāk, ja tas ir kļuvis par pienākumu. Ziemassvētku laiks ir neizbēgams dāvināšanas (un arī saņemšanas) laiks, kas nozīmē – ir jāmeklē un jāpērk dāvanas! Tomēr, ja šis process kļūst par tukšu pienākumu, tas var sagādāt nevajadzīgu stresu un pat negatīvas emocijas. Katru gadu viens un tas pats… Ja tā ir noticis – šogad vajag censties paskatīties uz dāvanu meklēšanu un gatavošanu pavisam citā gaismā! Lasi tālāk un uzzini – kā!

Vēl par šo tēmu

Vēl šajā sadaļā

Laika ziņas